RIGAS TEHNISKA UNIVERSITATE Humanitarais instituts Filozofijas profesora grupa Andris Zvejnieks SOCIALAS ATTISTIBAS MODELI Lekciju konspekts Rigas Tehniska universitate Riga – 2003 UDK 316. 32 Zv 286 Lekciju konspekts „Socialas attistibas modeli” ir autora viedoklis par programma ietverto temu teoretiskajam nostadnem, paredzot, ka aktualie un situativie jautajumi tiks apskatiti auditorijas lekcijas un risinati praktiskajas nodarbibas. Jauzsver, ka saja lekciju konspekta atspoguloti atskirigi, pat pretrunigi uzskati par vieniem un tiem pasiem jautajumiem. Autors cer, ka tas stimules studentus veidot savu ieskatu par sabiedriba un pasaule notiekosajiem procesiem un rosinas lidzdarboties socialas dzives pilnveidosana. Recenzenti: Dr. Phil., asoc. Prof. E.Buceniece Dr. Soc., asoc. Prof. G. Ozolzile Darbs iespiests saskana ar RTU Humanitara instituta Padomes 2003. gada 22. aprila sedes lemumu, protokols Nr. 36. © RTU Filozofijas profesora grupa 2003.g. Satura raditajs 1. Sabiedriba un tas izzina 4. – 28. lpp. 1.1. Sabiedribas izpratnu daudzveidiba 4. lpp. 1.2. Sabiedribas pastavesanas nosacijumi 17. lpp. 1.3. Sabiedribas izzinas ipatnibas 21. lpp 2.Socialas izmainas un attistiba 29. – 48. lpp. 2.1. Socialas izmainas, attistiba, progress un regress 29. lpp. 2.2. Sabiedribas attistibas teorijas 35. lpp. 2.3. Globalizacija 45. lpp. 3. Sabiedribu modeli 49. – 71. lpp. 3.1. Utopijas 49. lpp. 3.2. Vesturisko un lokalo sabiedribu modeli 53. lpp. 3.3. Futurologija un sabiedribas nakotnes modelesana 67. lpp. 4. Latvijas attistibas perspektivas 72. – 92. lpp. 4.1. Socialisma sistemas sabrukums 72. lpp. 4.2. Latvija parejas perioda un attistibas alternativas 78. lpp. 4.3. Latvijas attistibas novertejums un ieklausanas ES 85. lpp. IE¬VA¬DA VIE¬TA So¬ci¬alis¬ma sis¬te¬ma sa¬bru¬kot at¬sta¬ju¬si mil¬zi¬gas dru¬pas, no ku¬ram mums ja¬rau¬sas ar¬a. Mes ce¬ram uz pa¬li¬dzi¬bu, mek¬le¬jam skaid¬rus orien¬tie¬rus, alk¬stam pec dro¬sa pa¬do¬ma. Bet sanemam izvairigas atbildes, dazadus viedoklus, pretrunigas norades un neviennozimigus paraugus. Mums paveras dazadi celi un alternativi risinajumi. Tas rada apmulsumu, nedrosibu, neizpratni un nepacietibu. Izradas, ka pasiem javeic izvele, japienem lemumi un jauznemas atbildiba. Vai tiesam pasaules gudrie nav izveidojusi vienu macibu, vienu visparinatu, drosticamu teoriju sabiedribas izprasanai, neparprotamu darbibas programmu tas uzlabosanai? Sadu jautajumu nereti nakas dzirdet ne tikai studentu auditorijas. Manuprat, par sadi formuletu jautajumu gulstas marksistiskas ideologijas ena. Precizak, tas totalitarisma ideologijas ena, kura sludinaja vienigo pareizo, “patiesi zinatnisko macibu par sabiedribu, tas likumsakaribam un nakotnes perspektivam”. Rietumos pastav liela viedoklu, koncepciju un teoriju dazadiba – pluralistisks sabiedribas un tas attistibas skatijums. Musu domasanai jaorientejas uz to, ka lidzas pastav dazadi, nereti viens otru izsledzosi, viedokli, ka lidzas Rietumu sabiedribu idealizacijai un glorifikacijai pastav asa un nesaudziga to kritika. Veltigi Rietumu socialajas zinatnes meklet teoriju – panaceju. Tada nav izstradata ne Rietumu sabiedribam, ne musu – postsocialisma sabiedribam – sabiedribam, kuram, ka uzskata daudzi teoretiki un politiki, nav precedenta cilveces vesture. Manuprat, janem vera, ka postsocialisma sabiedribu unikalitate nav absoluta, ta ir relativa. Ta ietver situacijas, stavoklus, elementus, paradibas, kuras daudzskautnaini un vispusigi jau atspogulotas Rietumu teoretiskaja doma. Protams, mums pasiem jatiek skaidriba, no kurienes mes nakam, kur atrodamies un kurp virzamies. Bet mums nav jasak no nulles punkta – varam izmantot Rietumu pieredzi un teoretisko mantojumu. Pie tam mums vienlidz svarigas ir gan tas teorijas (atzinas), kuras palidz arvien dzilak izprast un adekvati atveidot sabiedribu, gan tas teorijas, kuras iezime teoretisko meklejumu un izpratnu strupcelus. Ceru, ka lekciju konspekta ieklautais materials palidzes studentiem izveidot savu viedokli par sabiedribu, tas attistibas modeliem un perspektivam. A. Zvejnieks 1. Sabiedriba un tas izzina 1.1. Sabiedribas izpratnu daudzveidiba. Termins sabiedriba (society, gesellschaft, îáůĺńňâî) celies no latinu varda societas – kopiba, savieniba, sabiedriba. Varda sakne socius atklaj saistibu starp cilvekiem: sabiedrotais, dalibnieks, biedrs. Sabiedribas jedzienu lieto daudzas humanitaras un socialas zinatnes, bet to vidu nav vienpratibas par si jedziena saturu, apjomu un lietojumu. Pastav viedoklis, ka jedziens “sabiedriba” pielauj dazadas spekulacijas, jo tas ir parak neskaidrs, nenoteikts, izpludis un daudznozimigs, ka tam nav sava atbilstosa objekta – sabiedribas ka tadas, un tapec to nevar lietot zinatniskos darbos un macibu literatura. Sada nostaja atspogulojas ari vardnicas un enciklopedijas, kuras „sabiedriba” dazreiz netiek ieklauta skaidrojamo skirklu skaita. Piemeram, 1995. gada Kembridza izdotaja Filosofijas enciklopedija, kuras galvenais redaktors ir Roberts Audi, skirkla “sabiedriba” nav [56]. Turpretim Oksforda izdotaja vardnica sads skirklis ir [58]. Lielaka dala filozofu un sociologu savos darbos tomer lieto sabiedribas terminu, tiesa, biezi vien nenoradot ka konkretaja gadijuma sabiedriba tiek izprasta. Prieksstati par sabiedribu laika gaita ir mainijusies. Dazadi domataji ir atskirigi uztverusi un skaidrojusi tas butibu, izcelsanos un pamatnosacijumus. Socialas attistibas agrinajas stadijas sabiedriba ka tada netika uztverta un apzinata. Prieksstati par sabiedribu veidojas saistiba ar dihotomiju [no gr. diche divas dalas + tome griesana – vesela sadalisana divas dalas] “Es – mes”, “mes – vini” uztveri un apzinasanos. Tas bija ilgs un sarezgits process, kura radas sakuma neskaidra, bet velak arvien izteiktaka apjausma par to, ka pastav ipasa, cilveku individiem un grupam pari stavosa vieniba, kura, piemeram, seno Austrumu cilveku apzina asociejas ar nomu vai pilsetvalsti. Pirmatnejai sabiedribai bija raksturiga individa pilniga integresana kopiba. “Individualajam “Es” socialas attistibas agrinajas stadijas nav patstavigas nozimes un vertibas, tapec, ka individs ir kopiena integrets nevis ka autonoms tas loceklis, bet ka organiska veseluma dalina, kas atseviski no ta nav domajama. Si ietvertiba reize ir sinhroniska – cilveka liktenis nav skirams no vina novadnieku, ciltsbralu liktena, no vina biedru liktena tai vecuma grupa, kura vins tiek audzinats, - un diahroniska: vins sevi jut ka dalinu no daudzam sencu paaudzem, sakot ar vecakiem un beidzot ar mitiskiem ciltsteviem”[26]. Saja stadija individs organiski saplust ar kopienu. Vins vel neapzinas ne savu kontinuitati, ne pasu “saistijumu” ar kopibu [26]. Saplusana ar “mes”, piederiba sim “mes” ir objektivs cilveka eksistences nosacijums. Vienibas “Es – mes” izjauksana, sarausana tiek uztverta ka launums, ka viena no lielakajam nelaimem [65]. Pagaja ilgs laiks, lidz “Es” izdalijas no cilveku kopibas, un tam sekoja vel ilgaks un sarezgitaks posms, kura individs nonaca lidz sa fakta apzinasanai [65]. Ilgaja, pakapeniskaja individualizacijas procesa, ka partikularizejosi [lat. particularis – atsevisks, noskirts] faktori jamin gan individuali dabiskas, gan socialas atskiribas, kuras noteica darba dalisana, socialo funkciju diferenciacija, ka ari abstraktas domasanas attistiba, kulturai raksturigas simbolu sistemas veidosanas u.c. Japiebilst, ka cilveks izdalas no kopienas ne tik daudz ar savam fiziskajam ipasibam, ar emocijam, kaislibam, netikumiem u.tml., cik ar savu intelektu, iemanam, prasmem un panakumiem. “Mes” galvena forma saja stadija ir gimenes – gints mikrogrupa, kas pastaveja ka noturiga starppaaudzu cilveku kopums. Laika gaita, lidzas sai grupai un vel vecakajai dzimumu grupai, radas lokalas, profesionalas un citas grupas, kuras ka “mes” sakuma gan tika uztvertas caur gimenes – gints grupas prizmu, bet velak ieguva stingri noteiktu patstavibu (mes – no akmens ciema, mes – priesteri, mes – rakstvezi utt.) [65]. Pastav viedoklis, ka cilveka “Es” ciesa saistiba ar sim stingri noformetajam mikrogrupam trauceja vinam uztvert daudz mazak skaidro un mazak kompakto makrogrupu – sabiedribu ka tadu [65]. Janem vera, ka antropologu un kulturvesturnieku vidu nav vienpratibas par to, ka (vienlaicigi – paraleli – secigi) veidojas dihotomija “Es – mes”, “Es – vini”, “mes – vini”. Ta, piemeram, pastav uzskats, ka “Es – mes” izpratne veidojas vienlaicigi, bet varbut ari velak par “mes – vini” izpratni. Iespejams, ka “vini” ir vel senatnigaki neka “mes”, jo tikai sajuta, ka ir “vini” rada velesanos pasnoteikties attieciba pret “viniem”, norobezoties no “viniem” ka “mes”[65]. Ari daudziem sengrieku domatajiem sabiedriba ir identa valstij. Viedokli atskiras galvenokart jautajuma par sabiedribas (valsts) rasanos. Protagora uzskatos atrodami sabiedriska liguma aizmetni: nerakstitie dabas likumi nevienam negarante iztiksanu un izdzivosanu. Katrs rikojas pec saviem ieskatiem. Cilveki viens otru apkaro. Lai izdzivotu, cilveki vienojas par to, kas ir labs un kas ir slikts – iedibina likumus un morales normas, kas ir sabiedribas (valsts) pamats. Platons izcelis darba dalisanas nozimi sabiedribas tapsana, jo uzskatija, ka cilveki apvienojas, lai palidzetu cits citam - atkariba no dveseles spejam (prata, gribas, dzinam un jutam), katram (filozofiem, karaviriem, razotajiem) ir javeic savs uzdevums. Aristotelis izvirzija ideju par to, ka sabiedribas pamats un sakums ir gimene. Vins nodalija valsti no sabiedribas, jo valsts ir sabiedribas attistibas augstaka forma. Sabiedriba ir kopiba, kura “cilveki apvienojas, lai gutu labumu un sagadatu to, kas nepieciesams dzivei”[1]. Kopibas formu attistiba: gimene (saime) – ciemats – polisa. A.Rubenis raksta: “Homera laika (XI-IX gs.p.m.e.) vards polisa apzimeja vienkarsi norobezotu, aizsargatu vietu (varetu teikt – pilskalnu), kas pamazam kluva par administrativu centru. Arhaika (VIII –VI gs.p.m.e.) par polisu deve daudz plasaku apmetni, kas izauga sena pilskalna aizsardziba, pasam parversoties par “augsejo pilsetu” – akropoli. Akropole kopa ar izauguso priekspilsetu veidoja pilsetu, t.i., centralo apmetni. Vienlaicigi ar vardu polisa apzimeja valsti, kas praktiski sakrita ar pilsetu un tas kontroleto teritoriju, ka ari – un tas no grieku viedokla bija izskirosais – pilsonu kolektivu, kas respekteja so valsti”[51]. Aristotelim polisa ir augstaka iespejama cilveces kopibas forma un valsti nosledzas cilveku politiskas dabas geneze. Ipasu veribu Aristotelis pievers valsts iekartu veidiem, pamatojot, kapec vieni ir labaki, bet citi sliktaki. Aristotelis raksta: „Pastav tris valsts iekartu veidi, un tikpat daudz ir novirzes variantu, kas uzlukojami ka attiecigo valsts iekartu izkroplojumi. Sis valsts iekartas ir: kenina valsts, aristokratija un tresa, kura liela nozime ir pilsonu cenzam, - tai vispiemerotakais apzimejums skiet timokratija, tacu parasti to medz saukt par politiju. No sim iekartam vislabaka ir kenina valsts, vissliktaka – timokratija. Kenina valsts izkroplots variants ir tiranija, abas ir monarhijas, bet atskiriba ir liela: tirans skatas tikai uz savu labumu, kenins – uz pavalstnieku labumu, jo par keninu var but tikai tas, kuram pasam visa ka ir diezgan un kurs ir paraks salidzinajuma ar visiem citiem. …Tiranija saja zina ir pilnigi preteja, jo tirans doma tikai par savu labumu. Loti skaidri redzams, ka tiesi tiranija ir vissliktaka valsts iekarta no visam, jo vissliktakais ir tas, kas pretejs vislabakajam. Tatad no kenina varas ir iespejama pareja uz tiraniju, kas ir monarhijas izkroplojums, un nekrietns kenins klust par tiranu. Amatpersonu nekrietniba ir par pamatu tam, ka aristokratija pamazam klust par oligarhiju, kura valditaji sadala to visu, kas pieder valstij, neatbilstosi katra cienai: visu vai lielako labumu dalu iedala sev, amatus pieskir vienmer vieniem un tiem pasiem un par visaugstako vertibu atzist bagatibu. Rezultata krietnako cilveku vieta valda nedaudzi un nekrietni. Timokratija pariet demokratija, - sis iekartas ir savstarpeji tuvas. Ari timokratija ir tendence valdit vairakumam, un tie visi, kas pieder pie noteiktas kartas, ir savstarpeji vienlidzigi. Demokratija ka novirzes variants salidzinajuma ar politiju ir vismazakais izkroplojums. Tada veida valsts iekartas visbiezak pariet no vienas otra (jo sadas parejas ir pasas vienkarsakas un vieglakas)”[1]. Senas Romas domataji tikai atkartoja vai papildinaja sengrieku atzinas. Ta, piemeram, Lukrecijs Kars domaja, ka cilveki apvienojas sabiedriba, meklejot sev labumu, jo kopa ir drosak, vairak var paveikt, iegut vairak zinasanu[39]. Vislielako ieguldijumu sabiedribas izpratne romiesi deva ar savu tiesibu teoriju. Patristikas un sholastikas domatajiem nav ipasas intereses par sabiedribu. Taja laika, t.i., viduslaikos ar sabiedribu saprata cilveku kopibu, kuras vienojosais pamats ir kristietiba (Societas Christiana). Lidzigs viedoklis atrodams musdienu kristigaja sabiedribas maciba. A.Brumanis raksta: “Visdzilako vienibu cilveku starpa isteno iesaistisanas Kristus miesa, sanemot kristibu un tada veida nonakot Dieva Vissvetas Trisvienibas kopiba. Vienigais un trisvienigais Dievs ir radijis cilveku pec savas lidzibas. Tada veida pasa Dieva sabiedriskums, kas slepjas tris dievisko personu – Teva, Dela un Sveta Gara vieniba, ja ta drikstetu teikt, atspogulojas cilveku sabiedriskuma. [..] Kadi tad speki, kas veicina sabiedriskas saites, ir atrodami cilveka? Ar sadiem spekiem, piemeram, dzimuminstinktu, patstavibas, agresivitates, spelu un citiem instinktiem, nepietiek, lai nodrosinatu patstavigas saites sabiedribas iestadijumos. Ar tiem nepietiek ari tad, kad sie speki darbojas kopa. Tie ir tikai vera nemami faktori, nekas vairak. Sabiedriskas saites uztur galvenokart divi speki – tieksme atdarinat un milestiba. Atdarinasana paradas vecaku un vinu bernu, ka ari audzinataju un audzeknu attiecibas. Sabiedriskas saites pieprasa atbildibu, personigu izskirsanos, jutu vienibu un dazkart ari nesavtigu milestibu, kas klust par uzupuresanos. [..] Cilveks jau no pasiem pirmsakumiem ir bijusi sabiedriska butne. Jau Bibele radisanas stasta ir atklats, ka Dievs nav gribejis, lai cilveks butu viens, un tapec tam par dzivesbiedri radijis sievieti. Tadejadi gimene ir pirma sabiedribas sunina. Cilvekam ir vajadzigs paligs, tapat vinam vajadziga sabiedriba un sakari ar citiem. Sabiedriba plasaka nozime ir patstaviga atsevisku cilveku grupa, kuri tiecas sasniegt kopeju merki. Ja sabiedribu uztver sadi, tad to var devet par kopienu. Pavestu socialajas enciklikas abi sie termini tiek uzskatiti par sinonimiem, par sabiedribu devejot ikvienu sabiedribas organismu – ka gimeni, ta valsti. Ari II Vatikana dokuments Gaudium et Spes neskir abus sos terminus. Cilveks ka neatkariga, ar pratu apveltita un briva butne ir dzivs sabiedribas loceklis, kas aicinats istenot savu butibu saskana ar apkartejo vidi. Cilveka personibu raksturo sabiedriskums. Bez saskarsmes ar citiem cilvekiem vins nespes attistities. Tapec var apgalvot, ka sabiedriba ir personu kopiena, kas sasniedz savus merkus ar visu cilveku aktivu un atbildigu lidzdalibu”[8]. Filozofs Maija Kule, rakstot par kopibas veidosanos un komunikaciju, atzime religijas filosofa Karola Vojtilas (Romas pavesta Jana Pavila II) uzskatu, ka speja dzivot sabiedriba rodas no dveseles transcendesanas spejam (transcendet – pacelties pari). M.Kule cite Jana Pavila II runa Latvijas Universitate uzsvertas atzinas: “No cilveka vertibas izriet sabiedribas vertiba, nevis otradi. [..] No sada skatijuma uz cilveku rodas pareizs skatijums uz sabiedribu. Ta ka tas centra ir persona ar tai raksturigo relacionalitati, tad uz sabiedribu nevar raudzities ka uz bezveidigu masu, ko beigu beigas absorbe valsts; sabiedriba jaatzist par organismu, ko veido daudzi locekli un kas, sakot ar gimeni un beidzot ar ekonomiskam, socialam, politiskam un kulturalam vienibam, pastav ka dazadas intermediaras (starpnieku – M.K.) grupas, kuras saknojas viena un taja pasa cilveciskaja daba un kuram – kopeja labuma del – piemit sava autonomija.” Talak M. Kule raksta, ka “pec Vojtilas domam, ista sociala kopiba veidojas participacija (no anglu varda participation – piedalisanas), kas balstita uz tikumisku kopdarbibu. Participacija jeb piedalisanas ir personas struktura, kas konstitue (veido) kopibu. Cilveks ir ievirzits but kopa ar citiem, piedalities kopejos notikumos un darbiba. Piedalisanas izpauzas personas transcendence. Transcendence nozime to, ka persona socialaja kopdarbiba netiek absorbeta (“uzsukta” un pazaudeta) un lidz ar to paklauta apstakliem, bet pati realize savu izveles un ricibas brivibu, paceloties pari apstakliem. Izveles briviba ir istenas piedalisanas pamats. Piedalisanas nosaka kopdarbibas cilveciskas vertibas, piemeram, tieksanos uz labo, brivibu, zinasanam utt”[28]. Sv.Aurelija Augustina pamatotais pretstats: Dieva valstiba (Civitas Dei) un zemes valstiba (Civitas terrena) tiek atzits daudzus gadsimtus. Latviesu filosofs Visvaldis Varnesis Klive, rakstot par sim divam valstibam, atzime, ka to “pamata ir divejadas milestibas (Dieva milestiba un sis pasaules milestiba)” un tam ir “divejadi merki (Dieva valdisana un sis pasaules miers)”. Pasreiz sis abas valstibas pastav kopa un atrodas sprieguma. Dieva izredzetie pieder pie Dieva valstibas, bet pagaidam tiem ir jadzivo sis pasaules valstiba. Sabiedriskos iestadijumus, piemeram, valsti, radijis Dievs, lai ierobezotu cilveka grecigo izturesanos. Dieva valstibas pilsoni ir lidzigi svetcelniekiem, kuri izlieto sis pasaules iestadijumus, lai sasniegtu savus merkus. Viniem nav jabaidas tos izmantot, bet vienmer jaatceras, ka sadi iestadijumi nav muzigi. Augustins norada, ka: 1) Dieva valstiba nav tas pats, kas kristiga draudze jeb baznica, un 2) sis pasaules valstiba nav tas pats, kas valsts (politiska vieniba). 1. Augustins izcel, ka Dieva valstiba ir daudz plasaka neka kristiga draudze. No vienas puses, pie tas pieder ari daudzi cilveki, kuri nav pieredzejusi Kristu, ka Mozus un praviesi. Ari daudzi pagani, ka Sokrats, kas dzivojusi taisnigu dzivi, pieder pie Dieva valstibas. Tapat pie tas pieder daudzi, kuri vel nav dzimusi. No otras puses, baznica ir vesela virkne loceklu, kas ar savu izturesanos pierada, ka tie nav Dieva valstibas dalibnieki. Dieva valstiba ir gariga vieniba (“mistiska vieniba”), un piederiba pie draudzes vel neko negarante. 2. Valsts ir tikai viens no sis pasaules valstibas “iemiesojumiem”. Tur ir ari citas strukturas, ka sabiedribas skiras, nodarbosanas utt. Pilsoniba pati par sevi neko nenorada. Jautajums ir, kam cilveks ir visvairak piekeries, t.i., ko tas visvairak mil”[25]. Renesanses laikmeta plaukstosas saubas par pasaule valdosas kartibas nemainigumu un dievisko iedabu atjaunoja interesi par sabiedribu un taja valdoso kartibu, par attiecibam starp cilvekiem un valsti. Viena no spilgtakajam Renesanses laika personibam, kas interesejas par sabiedribas dzivi ir Nikolo Makjavelli (1469-1527). Vins socialo problemu skaidrosanai iedvesmu smelas antiko domataju darbos. Vins centas uzlukot valsti ar laiciga cilveka acim un atvasinat valsts likumus no saprata un pieredzes, nevis no teologijas. Makjavelli nepetija sabiedribu kopuma, bet interesejas par valsti un politikas makslu. Vestures attistibas pamata ir materialas intereses un speks. Politiskos notikumus vins skaidroja ar cilveka psihiskajam ipasibam un apstaklu sakritibu. Renesanses laikmeta aizsakas turpmakajos gadsimtos loti populara dazadu utopiju saceresana: Tomasa Mora “Utopija” (1516), F.Bekona “Jauna Atlantida” (1627), Tomazo Kampanellas “Saules pilseta” (1623) u.c. Jaunakajiem laikiem sakoties, interese par sabiedribu versas plasuma. Veidojas dazadas teorijas par sabiedribas butibu, tas rasanas nosacijumiem. Ka vienojoso elementu saja daudzveidiba var izcelt atzinu, ka sabiedriba ir cilveku kopiba, kas celusies no dabiska stavokla. Ta rodas: • augot, izplesoties gimenei. Piemeram, Zans Bodens (1530-1569) lidzigi Aristotelim uzskatija, ka sabiedriba rodas no dabiska stavokla, augot gimenei. Sabiedriba ir radniecisku gimenu – saimniecisku vienibu kopums, kura ietvaros notiek razosana, tirdznieciba, religiskie rituali. Sabiedriba veidojas neatkarigi no cilveku velmem vai kadas citas gribas. Ta veidojusies vides, klimata u.c. faktoru ietekme, stiprakajam gimenem vai to apvienibam paklaujot vajakas. • Nosledzot sabiedrisko ligumu. Tomass Hobss (1588-1679) bija parliecinats, ka valsts ir nevis dievisks, bet dabisks veidojums. Lai noskaidrotu valsts dabu un lomu, vins pieversas sabiedribas izpetei. Pec Hobsa domam, nepieciesams atskirt divus sabiedribas stavoklus: dabisko un pilsonisko. Prieksstats par dabisko stavokli radisies, ja no cilveku attiecibam atdalis visu, ko taja ieviesusi valsts. Dabiska stavokli cilveki rikojas, vadoties vienigi no dabiska passaglabasanas likuma. Saja stavokli ikvienam ir tiesibas uz visu, ko vien vins spej iegut. Tiesibas seit sakrit ar speku, un tapec dabiskais stavoklis ir “visu kars ar visiem”. Tacu sis kars ir pretruna ar tieksanos pec passaglabasanas. Tapec jamekle miers. Saja noluka ikvienam ir jaatsakas no tiesibam uz visu un tadejadi dala savu tiesibu janodod citiem. Visi nosledz nerakstitu savstarpeju ligumu, un lidz ar to izbeidzas dabiskais stavoklis un sakas pilsoniski sabiedriskais stavoklis. Miera un kopeju merku labad nepieciesama vienotas gribas valsts. Tapec ikvienam sava atseviska griba japaklauj kadai personai vai personu grupai, kuru griba jauzskata par visu gribu. Ta rodas valsts. Ta ka Hobsa skaidrojuma cilveks ir launs un egoistisks, tad pilsoniska sabiedriba un valsts to padara labaku un celaku. Dzons Loks (1632-1704) sabiedribu skatija, veidojot savu dabisko tiesibu teoriju. Dabiska stavokli visi cilveki ir brivi, vienlidzigi un viniem ir tiesibas uz ipasumu. Sakotneja stavokli cilveki dzivoja saskana ar “dabiskajiem likumiem”, bet ar laiku saka tos parkapt un tad “dabiskais stavoklis” parvertas par “karastavokli”. Bailu parnemti un visu laiku apdraudeti, cilveki savstarpeji vienojas, lai saglabatu dzivibu, brivibu un mantu. Valsts izveidosanas noluks ir brivibas un ipasuma saglabasana. Valsts vara nevar dibinaties uz patvalu, tapec ta izdod likumus, soda tiesibu parkapejus un aizsarga pilsonus pret uzbrukumiem no arienes. Valsts vara iedalas likumdeveja vara, izpildvara un savienibas jeb federativaja vara. Likumdeveja varai un izpildvarai ir jabut stingri norobezotai. Launpratibu gadijuma likumdeveja varai var atnemt mandatu, bet, ja izpildvara klust despotiska, patvaliga, tad tauta pret to var sacelties. Zans Zaks Ruso (1712-1778) dedzigi aizstavaja domu, ka vienlidziba ir augstaka vertiba. Cilveks pec savas dabas ir labs, un dabiskaja stavokli cilveku starpa valdija draudziba un harmonija. Pilnveidojoties darba rikiem un panemieniem, radas privatipasums un lidz ar to mantiska nevienlidziba. Apstaklu spiesti cilveki atsvesinajas no brivibas, nododot valstij kontroli par savu darbibu. Valsts rada politisko nevienlidzibu, kas augstako pakapi sasniedza despotiska valsti, kura visvarena despota prieksa visi ir vienlidz bezspecigi. Nokratot despota jugu, paliek problema: ka but brivam un vienlaicigi radit savienibu? Problemu var atrisinat, nosledzot sabiedribas ligumu, kura paredzets, ka katrs savu personibu un visu savu varu paklauj kopigai gribai. Rezultata rodas “morala un kolektiva vieniba” – sabiedriba, valsts un tauta, kurai pieder augstaka vara, suverenitate. (Ruso atzina par tautas suvereno necedejamo un nedalamo varu specigi ietekmeja Lielas francu revolucijas ideologus.) Ar lemumu, ko pienem visa sabiedriba, janosaka nepieciesamas tiesibas (ticibas, morales, ipasuma), nemot vera, ka kopigas intereses ir svarigakas par tas atsevisko dalu interesem. Ruso bija tiesas demokratijas piekritejs. • Darba dalisanas rezultata (A.Fergusons). Adams Fergusons (1728-1816) sava darba “Apcerejums par sabiedribas vesturi” meginaja periodizet vesturi, izdalot tris posmus: mezonibu, barbarismu, civilizaciju. Cilveka sociala daba veidojas jau mezoniba un seit ieverojama loma bija dabiskai darba dalisanai (pec dzimuma un vecuma), kas stimuleja kooperativo un solidaritates saisu veidosanos. Velaka sabiedriska darba dalisana, kuras pamata bija darba veidu un procesu nodalisanas, diferencesanas, vienlaikus veicinaja sabiedribas dzives dazadu sferu savstarpejo mijiedarbibu, kombinesanos, savstarpejo atkaribu utt., tatad sabiedribas integresanos. Darba dalisanas ipaso lomu sabiedribas attistiba uzsvera E.Dirkems. 19. gadsimta pieaug viedoklu dazadiba. Tos grupejot, var izcelt sadas pieejas: • mehanicisms, kas sabiedribu un tas dzivi skaidro, izmantojot dabas petnieciba uzkratas atzinas un panemienus. Mehanicisms seviski populars bija 18.– 19. gs., kaut ari atseviski spilgti piemeri atrodami jau 17. gs. filosofiskaja doma (Dekarta cilveks – masina). Visbiezak mehanicisms izpaudas ka centieni sabiedribas dzivi skaidrot ar fizikaliem procesiem, fizikas likumiem (pievilksanas un atgrusanas, inerces sakaribam, potencialas energijas pareju kinetiskaja utt.). Viens no sa virziena parstavjiem ir H.C.Kerijs (1793-1878), kurs sava gramata “Socialas zinatnes pamati” meginaja pieradit, ka vieni un tie pasi likumi valda par visam materijas formam, tostarp ari par cilvekiem. Cilveks ir sabiedribas molekula, un to apvienosanas notiek, pateicoties pievilksanas un atgrusanas speku darbibai. Vilhelms Osvalds (1853-1932) sabiedribu skatija ka savdabigu agregatu energijas parveidosanai. Sabiedriba apvienotie individi darba procesa parstrada daba esoso, cilvekiem tiesi neizmantojamo, “jelenergiju” deriga, izmantojama energija. • Sabiedribas biologizacija – socialas paradibas tiek skaidrotas ar organiskas pasaules likumsakaribam. Herberts Spensers (1820-1903) ir konsekvents sabiedribas un organisma lidzibas atzinejs. Atskiriba no O.Konta vinam sabiedriba balstas uz jutam. Sabiedribas pamata ir sadarbiba, atsauciba, atbalsts. Sabiedribas rasanos nosaka universalais evolucijas likums. Herberta Spensera vilktas paraleles starp sabiedribu un organismu labi atklaj Roberts Vipers: “Spensers uzskatija organismu par neskaitami daudzu atsevisku dalinu jeb suninu sakopojumu, pie kam sis dalinas pasas savukart ir mikroorganismi. Pirmatneja sabiedriba ir lidziga polipu kolonijai. Starp atseviskam dalinam, sai gadijuma starp cilvekiem, sakariba ir loti vaja. Jo vairak sads organismu apvienojums pieaug un komplicejas, jo ciesaka top atsevisko dalu sakariba, lidz beidzot mazas dalinas nonak pilniga un vispusiga atkariba no veselas vienibas. Sabiedribas iekseja iekarta noslanojumi veidojas tapat, ka dzivnieku organisma suninu grupejums sasaistas ciesos audos. Dzivnieku organisms izdala vienu arejo suninu kartu, ektodermu; ektodermas uzdevums ir vai nu laut iedarboties uz organismu arejai apkartnei – udenim, gaisam un ta joprojam, vai ari pasargat no ta organismu. Tai pasa laika cita suninu karta, iekseja, entoderma, uzsuc un parstrada organisma dzivei nepieciesamas vielas. Spensers sadu sadalijumu atrod jau pirmatneja cilveku sabiedriba, klejojosu baru organizacija. Tur pirmo suninu kartu reprezente kareiviga brivo lauzu grupa, kas atvaira arejos uzbrukumus. Otra karta ietilpst sievietes, karagustekni, vergi, vini veic tos darbus, kas nepieciesami, lai sagadatu uzturu. Augstako dzivnieku organismos no ektodermas, suninu arejas kartas, izveidojas reguletaja nervu sistema, tapat ari sabiedribas organisma no karotaju skiras izveidojas valditaju karta, valdiba. Analogijas sniedzas vel talak: starp ektodermu un entodermu pamazam izveidojas videjs slanojums – mezoderma. Si karta izaug par sistemu, kas kalpo skidruma sadalijumam organisma, ta izversas par asinsvadiem. Tapat ari sabiedriba starp valditaju un razotaju skiru izvirzas jauna starpnieku karta, kas kalpo tirdzniecibai, uztur sakarus un izdala produktus[66]. H.Spensers nenogurstosi mekle un atrod paraleles starp dzivo organismu un sabiedribu. Ta, piemeram, organisma veseligai augsanai nepieciesams, lai vielmainai uznemtie produkti parsniegtu to, kas par tiem atdots. Tas, kas dziva miesa nozime absorbejamo vielu parsvaru par speka paterinu, tas sabiedriba ir no tirdzniecibas iegustama pelna. Vai ari citadi: jo pilnigaks top dzivais organisms, jo uznemamas baribas vielas kvalitate top labaka un jo lielaka klust dazadiba sastava zina. Beidzot sai masai organisma pievienojas elements, kas pats par sevi nebaro, bet nepieciesams barosanas procesam. Dzivnieku organisma tada loma pieder asins kermenisiem, sabiedriba tiem atbilst nauda. Dzivnieku organisma asinsvadiem sabiedriba atbilst kanali un dzelzceli [66]. • Psihologisms, kas sabiedrisko paradibu izskaidrojumu mekle individu vai kolektiva psihe. Jau H.Spensera laikabiedrs Dzons Stjuarts Mills noradija uz nepieciesamibu sabiedribu skaidrot pec individu psihes ipatnibam, jo sabiedriba apvienotiem cilvekiem nav nekadu citu ipasibu, ka tikai tas, kas izriet no individu psihes. Sads viedokla konsekvents piekritejs bija Gabriels Tards (1843-1904). Vins sabiedribu salidzinaja ar smadzenem, kuru atseviska suna ir individa apzina. Sabiedribas pastavesanas pamats ir individualo apzinu mijiedarbiba, kura notiek ticejumu, parliecibu, tieksmju, velmju nodosana, apgusana, apmaina. Galvena tomer ir atdarinasana, tostarp mode un tradicijas. Atdarinasana ir vispariga pasaules likuma – atkartosanas likuma – sociala forma. “Sabiedriba ir atdarinasana, bet atdarinasana – hipnozes veids”. Pateicoties atdarinasanai, rodas grupu un visas sabiedribas vertibas un normas. Progresa avots ir atklajumi un izgudrojumi, kas rodas, pateicoties atsevisku personu originalitatei, iniciativai. Atdarinasanas rezultata jaunatklajumi un jaunievedumi tiek atkartoti un tadejadi ieklaujas sabiedribas struktura. Ikviens jauninajums izsauc atdarinasanas vilni. Sadu vilnu ir daudz. Tiem saduroties, specigakais var apslapet vajako, bet var ari caurstravot viens otru, radot vel vienu jauninajumu (uzvedibas paraugu), kas atkal klust par atdarinasanas paraugu. Viljams Mak-Daugols (1871-1938) socialas paradibas skaidroja ar instinktu starpniecibu. Instinkti vina izpratne ir parmantota vai iedzimta slieciba (tieksme), kuras nesejs pievers uzmanibu noteikta veida lietam, jut emocionalu pacelumu, ieraugot so lietu, un noteikta veida uz to reage. Vins izskir vairisanas instinktu un ar to saistitas bailu emocijas; zinkaribas instinktu un izbrina emocijas; cinas instinktu un dusmu emocijas; paspazemosanas un sevis apliecinasanas instinktus un ar tiem saistitas padevibas (paklausibas) un augstpratibas (uzputibas) emocijas; vecaku instinktu un maiguma emocijas, ka ari grupesanas (grupa apvienosanas) instinktu. Galvenie instinkti var dazadi savienoties un tas lauj izskaidrot visas sabiedribas paradibas. 19. gs. veidojas sociologija, kas megina atrast savu pieeju sabiedribai. Tradicionali par sociologijas pamatliceju uzskata Ogistu Kontu (1798-1857). Sabiedriba vina izpratne ir sarezgits veselums – sistema, kas lidziga organismam. Ta japeta ar dabaszinatniskam metodem zinatnei, kuru sauc par socialo fiziku jeb sociologiju. Sabiedribas elementi nav atseviski individi, bet dazadi sociali veidojumi, kurus saliede ideju un uzskatu kopiba. Sabiedribas pamatelements ir gimene. Ta ir cilveka socialitates dabisks stavoklis, un taja valdosas attiecibas var uzskatit par visu sabiedriba pastavoso attiecibu pamatu. No gimenes sabiedriba rodas, pateicoties visparejam likumam, kurs nosaka, ka attistibas gaita rodas arvien sarezgitakas un harmoniskakas sistemas. Karlis Markss (1818-1883) sabiedribas izpratni veido uz materialisma pamatiem. Vinaprat sabiedriba nav reducejama uz individu summu. Sabiedribas pamats nav rodams cilveku apzina vai jutas, bet gan vinu sabiedriskaja esamiba – materialo labumu razosanas noteiktajas cilveku attiecibas ar dabu un citiem ar citu. Darbs un saskare darba procesa radija sabiedribu. K.Markss raksta: “Savas dzives sabiedriskaja razosana cilveki stajas noteiktas, nepieciesamas, no vinu gribas neatkarigas attiecibas – razosanas attiecibas, kas atbilst vinu materialo razotajspeku noteiktai attistibas pakapei. So razosanas attiecibu kopums veido sabiedribas ekonomisko strukturu, realo bazi, uz kuras pacelas juridiska un politiska virsbuve un kurai atbilst noteiktas sabiedriskas apzinas formas. Materialas dzives razosanas veids nosaka socialo, politisko un garigo dzives procesu vispar. Nevis cilveku apzina noteic vinu esamibu, bet gan otradi – vinu sabiedriska esamiba noteic vinu apzinu. Savas attistibas zinama pakape sabiedribas materialie razotajspeki nonak pretruna ar pastavosajam razosanas attiecibam jeb – kas ir so attiecibu juridiska izteiksme – ar ipasuma attiecibam, kuras tie lidz sim attistijusies. No razotajspeku attistibas formam sis attiecibas parversas to vazas. Tad iestajas socialas revolucijas laikmets”[40]. Emils Dirkems (1858-1917) pauz viedokli, ka sabiedriba ir ipasa realitate, kuras butiba ir kolektivo prieksstatu kopiba. Atzidams darba dalisanas lomu sabiedribas tapsana, E.Dirkems tomer izskirosu nozimi socialaja integracija atvel idealiem un ticejumiem (kolektiviem prieksstatiem), kas no individualiem uzskatiem rodas, pateicoties “radosai sintezei”. Sabiedribu Emils Dirkems uzskata par sui generis – ipasu realitati. Ta atskiras ne vien no fizikalas, kimiskas un biologiskas, bet ari no psihologiskas realitates. Kada ir sabiedribas specifika? E.Dirkema skatijuma sabiedriba ir kolektiva (visiem kopigs) apzina – kolektivu prieksstatu kopums, kas izstradajas, individiem sava starpa mijiedarbojoties. Tatad sabiedriba ir savdabiga kopeja butne, kas aptver visus atseviskos individus, bet no tiem nesastav. Sociologijas petijumu prieksmets jeb socialie fakti ir sie kolektivie prieksstati. Socialos faktus nevar izskaidrot nedz biologija, kas, piemeram, ar prieksstatiem nenodarbojas, nedz ari individuala psihologija, jo kolektivie prieksstati ir kaut kas vairak un kaut kas cits neka individualie prieksstati. Kolektivais kvalitativi atskiras no individuala, lai gan arpus ta neeksiste. Ka sis kolektivais rodas? Tas izskaidrojams ar “radoso sintezi”: daba, nemitigi attistidamas, no vienkarsakam sistemam veido arvien sarezgitakas. No individualajiem prieksstatiem saja sinteze top kolektiva apzina – jauna realitate. Taja gan ietilpst individualie psihiskie fenomeni, tacu kopums no sastavdalam atskiras [12]. Ferdinands Tenniss (1855-1936) socialo dzivi pamato ar vienotibu, saskanu, ko rada kopiga griba. F.Tenniss visas socialas paradibas skatija ka noteiktas gribas izpausmes. Vins nodalija divu veidu gribu: dabisko (instinktivo) gribu, kuras piemers ir mates milestiba, un sapratigo, apdomigo gribu, kura ietver izveles iespejas, apzinati izvirzitu merki, ko labi reprezente tirdznieciba. Atkariba no gribas rakstura pastav divi attiecibu veidi: kopienas tipa (Gemeinschaft) attiecibas, kuras balstas uz kopigam vertibam, tuvibu, draudzibu, jutu kopibu, uzticesanos utt., un kopsabiedriskas (Gesellschaft) attiecibas, kuram raksturiga individu atsvesinatiba, aprekins, formalitate. Pirmas attiecibas saistas ar pavardu, gimeni, tradicionalo kopienu. Otras – ar sveso, konvencialo, savtigo – ar sabiedribu. Pec Tennisa domam, vestures gaita kopienas solidaritati arvien vairak izspiez sabiedriska socialitate. Uz 19. un 20. gs. robezas verojama atteiksanas no dabas likumibu attiecinasanas uz cilvekiem un vinu kopibam, jo te valda teologiskas sakaribas, kas nav saistitas ar stingru nepieciesamibu un celonibu. Iezimejas centieni novilkt robezu starp dabu un socialo (kulturas) realitati. Sabiedribu iesaka skatit nevis ka organismu, bet ka garigu realitati, kas dota cilveku apzina. Citiem vardiem, sabiedribai vairs netiek pieskirta ontologiska patstaviba. Sabiedriba nav objektiva, bet gan subjektiva realitate, kura atklajas intuitivi apjausot (saprotot) cilveku raditas un uzturetas, kulturvesturiski nosacitas vertibas, nozimes, jegas, attiecibas, kopsakaribas utt. Sabiedriba pastav individa pieredze – pardzivojuma – dveseles dzive. Liela nozime sis paradigmas veidosana bija Vilhelmam Diltejam (1833-1911) un Georgam Zimmelam (1855-1936) ka ari visai dzives filosofijai kopuma. V.Diltejs uzskatija, ka sabiedriba nav ne empiriski izpetama, ne racionali izskaidrojama. Ta atklajas musu dveseles dzive – pieredze, kas sevi ietver visu daudzveidigo cilvecisko attiecibu apzinasanos. Dveseles dzive cilvekam ir dota ka pardzivojums. Ta ir realitate, kura pieejama refleksija, iekseja verojuma, sevis pasa saprasanas procesa. Pardzivojuma apvienojas gan jutas, gan prats, gan intuitivs pasaules redzejums, t.i., visi tie elementi, kuri raksturo cilveku ka dzives attiecibas ieklautu butni [28]. “Viss, kas atklajas pardzivojuma ari ir dzives pludums visa ta daudzveidiba” [28]. “Mes saprotam pasi sevi, jo gara sfera cilvekam ir iekseji, organiski piemitosa. Gara pasaule, pardzivojums ka tiesi dota vieniba atskiras no prieksmetiskas realitates vispirms ar to, ka mes pasi esam sis gara pasaules (dzives) elementi, kas zina, saprot tiesi dotas attiecibas, jo mes pasi tas radam. Tas mums lauj saprast ari citam citu, tas paver iespejas cilveciskajai komunikacijai” [28]. Dzive vienmer ir dzive ar citiem. “Dzives ar citiem” strukturu sapratni nosaka iekseja kopsakara izpratne musos pasos. V.Diltejs raksta: “…tapat ka sabiedribas areja organizacija – gimenes, kopienas, baznicas, valsts savieniba – radas no cilveciskas dveseles dziva kopsakara, ta ari visi sie elementi galarezultata nevar tikt izprasti citadi ka vien no ta pasa avota. Psihiskie fakti veido so elementu svarigako sastavdalu, un tapec tie nevar tikt aplukoti bez psihiskas analizes. Tie ietver saistibu sevi, jo dveseles dzive ir kopsakars. Tadel to izzinu visnotal nosaka iekseja kopsakara izpratne musos pasos” [28]. Georgs Zimmels uzskatija, ka sabiedribas pamats ir individu savstarpeja iedarbiba (mijiedarbiba). To izsauc dazadas tieksmes un noteikti merki. Erotiskie instinkti, lietiskas intereses, religiski impulsi, spele un daudzi citi motivi rosina cilvekus verst savu darbibu uz citiem. Darbiba var notikt: del, ar un pret citiem. Savstarpeju iedarbibu rezultata veidojas vieniba, ko sauc par sabiedribu. Jebkura sabiedriba var nodalit formu un saturu. Saturu veido gluzi tas pats, kas ir individuals (tieksmes, intereses, merki utt.) un kas izraisa iedarbibu uz citiem. Sis saturs pats par sevi nav socials. Bads, milestiba, darbs, religiozitate, tehnika, prata darbibas rezultati ka tadi nav sociali, ja tie ir nepastarpinati. Tas viss klust socials tad un tiktal, ciktal izraisa savstarpeju iedarbibu un individu izoletu eksistesanu parvers noteiktas kopigas pastavesanas formas. Sabiedriba var realizeties dazadas formas un sis formas var atrauties no tas dzives, kas sis formas rada. E.Buceniece, analizejot G.Zimmela domas par sabiedribu, atzime, ka: „ Zimmelam sabiedriba nav sastingusu formu realizesanas vai si atsevisku individu mijiedarbiba pec formas: pakalpojums un ekvivalents. Sie momenti, protams, veido sabiedribas ka veseluma audumu, tiklu, tacu ari tikla acis ir jaaizpilda. So funkciju veic it ka neredzami, bet ciesi un noturigi plivuri un sis funkcijas formula ir – Vairak – neka: vairak neka dosana, vairak – neka nemsana jeb ka saka Zimmels, „vairak – neka dzive”.Bet sis funkcijas merkis ir sabiedribas lidzsvars un solidaritate. Viena no tadam solidaritates neredzamajam saitem, ko skata Zimmels, ir piemeram, pateiciba.[..] Pateicibas energija darbojas ari tad, kad pati darbiba jau sen ir izbeigusies. Pateiciba stiprina sabiedribas horizontalo un ari vertikalo liniju, ta intensifice musu aktualo uzvedibu un nostiprina saikni ar pagatni. Sabiedriba, tapat ka nauda, visu laiku ir kustiba, aprite, tapec to nevar uzlukot un pienemt ka dotu un pabeigtu, un Zimmelam butiskakais jautajums ir „Ka ir iespejama sabiedriba?” Sabiedribai, atskiriba no dabas [..] nav patstavigas substances, kuras uztverumi sapratam pec tam butu tikai jasakarto. Individi ir gan sabiedribas materija, gan ari sapratnes principu likumdeveji, un sapratne ka individu apzina vienlaikus gan forme, gan ari formejas un veidojas ka individu savstarpejie uztverumi, papildinajumi, novertejumi, korelacijas. Individs ka fragments nav sabiedriskais veselais, to veido ari Cita skats ka papildinajums, ka individa sociali nozimiga dala. Bet sabiedriba nav tikai sociala esamiba, ta ir dzives forma un to veido ari individa nesabiedriskota dala, ko apliecina tadi esamibas tipi ka svesais, ienaidnieks, noziedznieks, nabagais u.c. Cilveku esamibu sabiedriba Zimmels precizi nosaucis ne par sabiedrisko esamibu, bet par esamibu-ar sabiedribu [..]. Sabiedriba vienmer ir tikai iespejamiba katram un visiem. Ta ir kvalitativa sabiedribas izpratne, kuras pamata ir stils un redzejums [..] ka metode. Zimmels veido atvertas sabiedribas modeli, kuras apriorais nosacijums ir pati sabiedriba ka maina un parmaina, ka nemitiga jaunu identitasu veidosanas” [11]. Dzives filosofijas aizsakto ievirzi, tiesa, savdabiga skatijuma 20. gs. turpina eksistencialisms. Ta, piemeram, Zans Pols Sartrs uzskatija, ka socialas attiecibas, no vienas puses, ir vazas, kas sagusta cilvekus un iepin vinus nepanesama attiecibu tikla. No otras puses, sabiedriba, t.i., citi ir cilveka eksistences nosacijums. Lai cilveks iegutu jebkadu patiesu atzinu par sevi, vinam ir nepieciesams izprast citu cilveku uztveri [28]. Izprast sevi un citus palidz intersubjektivitate, kuras macibu izstrada fenomenologija. Fenomenologija interesejas par musu apzinas pasauli, nevis par arpasauli. Arpasaule, protams, pastav, bet par tik, par cik ta nozimju un jegu piepildita ir dota musu apzina. M.Kule atzime:“Mes pasi radam savu jegpilno pasauli un pardzivojot atpazistam to”[28]. Var teikt, ka mums katram apzina ir sava ar jegu un nozimi piepildita sabiedriba”, t.i., mes vai nu saprotam, vai ari nesaprotam, kas ir sabiedriba. “Nozimes konstituejas musu apzina, tas vai nu top skaidras un saprotamas, vai netop nemaz” [28]. Tatad fenomenologija sabiedribu skata ka individu apzina strukturetu nozimju pasauli. M.Kule raksta: “Cilveka apzina ir versta ne tikai uz kaut ko prieksmetisku, bet pirmam kartam uz citu apzinu. Intersubjektivitate ir apzinas struktura, kas atbilst apzinu individualai daudzskaitlibai un veido cilveku kopibas un komunikacijas pamatu. Apzina nepastav tikai sev, ta ir komunikacija ar citam apzinam. Es pastav tapec, ka tas ir atskirts no cita Es, jo Es sevi apzinos attieciba pret Citiem. Sakotneji interpretacija ir saistita ar Cita saprasanu, un, uz to balstoties, tiek saprasts savs Es. Pec E.Huserla domam, Es un Citi ir sakotnejs paris un ta pieredze, kas versta uz Citu, padzilina Es ieksejo pieredzi. Cilveku savstarpejas attiecibas visam ir noteiktas formas: kermeni runa savu valodu, domas tiek izteiktas vardos, nodomi – istenoti darbiba. Tadejadi Es iekseja pieredze tiek pavestita un klust saprotama Citiem. …Atiecibas starp Es un Citu veido sociali akti, kuros konstituejas jega. Jega ir saprotama ne tikai vienai apzinai – ta var saistit sociala kopiba ari daudzas apzinas, klustot par intersubjektivu – visu saprotosu - jegu” [28]. No paleoantropologijas pozicijam uz sabiedribu skatas pasaule pazistamais amerikanu zinatnieks Ricards Likijs. Vina viedoklis ir tuvs sociobiologu viedoklim, ka sabiedribas avots ir musu senciem – primatiem piemitosa pamatdzina veidot sabiedriskus grupejumus un kopdarboties. “Sava butiba mes esam kulturali dzivnieki, kas spej formulet dazadus sabiedrisko strukturu principus, tacu so strukturu mugurkaulu veido biologiski saskanota dzina pec sadarbibas, pec grupas kopdarbibas” [38]. R.Likijs atzime: “Protams mes netaisamies apgalvot, ka visu cilveka izturesanos caurvij akls sadarbigums; ar to pasu mes noliegtu, ka cilveka psihe ir elastiga un neatkariga. Ne, musos ir vienigi loti aktiva tieksme pec kopibas ar grupu, pec lidzdalibas tas pasakumos. Gandriz visam kopienam ir sabiedriski likumi un parazas (kulturas pamatmeti), kas individam dod iespeju ar atbilstosu ricibu paust savu piederibu pie grupas. Tadejadi kopienam sie likumi un parazas var but dazadas, bet merkis visur ir viens: gut apzinu, ka tu piederi pie grupas un tapec darbojies tai lidzi” [38]. Sabiedrisko grupu pamats ir “saites starp mati un bernu. Sis saites veido sabiedribas pirmvienibas, uz kuru bazes organizejas visu augstako limenu sabiedriskie veidojumi” [38]. Pec R.Likija domam, sabiedriskums ir evolucionari izdeviga ipasiba, jo “jebkurs faktors, kas tiecas vienot individus vel ciesakam saitem, galarezultata ir veicinajis sugas panakumus [38]. „Celonis, kapec augstakie primati sliecas klut sabiedriski dzivnieki, ir tas apstaklis, ka grupveida dzive lauj berniba ilgak macities; un macisanas ir laika pavadisanas veids, kuram primati nododas daudz vairak neka jebkurs cits dzivnieks. Macisanas ir laika kaveklis ar ipasu jegu, un, proti, – ta dod grupas individiem efektivakas zinasanas par vidi, kura viniem ir jadzivo. Bernibas un jaunibas perioda individs macas divejadas gudribas: pirmkart, grupas kopdzives likumus un, otrkart, iemanas, kas individam vajadzigas, lai vins ka grupas loceklis izdzivotu arpasaule, kura sola ne tikai baribu, bet ari briesmas, un kuras ipasibas ir jaiepazist. Jo ilgaks ir sis brieduma periods, jo vairak zinasanu iespejams iegut. Jo vairak individam zinasanu, jo lielakas vinam izredzes palikt dzivam – un tas ir vienigais kriterijs, no kura vadas evolucija. Lai individs varetu efektivi parnemt vairak pieredzejuso individu zinasanas par vidi, vinam jabut kadas grupas loceklim, un si grupa nevar ilgu laiku sekmigi dzivot un darboties, ja tas locekli netiek gala ar sabiedriskajiem konfliktiem; tapec jamacas so konfliktu likumi. Kopa ar sabiedrisko macisanas procesu, kulturas sakumu parstav ari otrs nozimigais grupveida dzives auglis – “grupas gudriba”. Sabiedribas kopumam ir lielaks zinasanu fonds, neka varetu but iekrajis jebkurs atsevisks individs. Sis zinasanas ir pieejamas ikvienam kopas loceklim” [38]. Pec R.Likija domam, sabiedribas veidosanos un attistibu visdzilak ir ietekmejusi divi faktori: • pareja uz organizetu medisanu un vaksanu, kas radija paradumu dalities vienam ar otru gan darba, gan partika. Saja sakariba R.Likijs raksta: “Gandriz visas cilveciskumu veidojosas ipasibas mums piemit tapec, ka sava laika mums attistijas vienreiziga ieraza vakt augu un dzivnieku produktus un dalities tajos ar citiem”. Pareja uz organizetu medisanu un vaksanu un ar to saistita dalisanas paraduma piesavinasanas ar dzilu bezdibeni noskira cilvekus no vinu tuvakajiem radiniekiem. Dalisanas vienam ar otru gan darba, gan partika bija viens no tiem atributiem, “kuri lidzas citiem faktoriem, darija musu cilvecisko sencu dzivesveidu arvien elastigaku. Tiesi si elastiguma del cilveku suga faktiski spej zelt jebkura zemeslodes nosturi. Visparigos vilcienos varam pienemt, ka musu senciem esot medijosam un vacosam butnem, radas sads sabiedriskas dzives atributu kopums: par svarigu dzives centru kluva bazes nometne, kur vareja gadat par mazuliem, ka ari sanest galu (samedito vai uzieto) un augu produktus; iedibinajas darba dalisana, kad tevini medija, bet matites rupejas par mazuliem un vaca augu produktus; izveidojas arkartiga nepieciesamiba sadarboties un savaldities, katram individam klustot tik atkarigam no citu grupas loceklu ricibas un uzticibas ka vel nekad visa primatu pasaule”. Tas savukart lava izveidoties ciesi saklautai sabiedriskajai grupai, kura vareja ilgak skolot mazulus, tadejadi ieaudzinot individos prasmes, kas bija nepieciesamas, lai vini spetu ienemt vietu sarezgitaja vide un ar medisanu vai vaksanu piedalities grupas ekonomika”. Pateicoties grupveida sadarbibai un organizacijai, “dzive vislabak klajas tiem hominidiem, kuri speja apvaldit savas acumirkligas iegribas un reize maceja citu iegribas novirzit kopdarbibas gultne”. [..] Sabiedrisko vienotibu pastiprinaja uguns. “Ta ne tikai deva siltumu, bet ari pavera sabiedriskajam attiecibam tumsas stundu laiku, kad grupas sadzives centrs bija pavards. Liesmas nelaida tuvuma plesigos zverus un reize vilka cilvekus kopa, sagadadamas iespeju stastit stastus, radit mitus un ritualus, ka ari lietiski parspriest, kas ko daris nakamaja diena. Liekas nevar but saubu cik svariga nozime te bija runatai valodai” [38]. • Pareja no medniecibas un vaksanas uz lauksaimniecibu, kas radija iespeju uzkrat mantu un vajadzibu to sargat, bet tas ir cilveku nesaticibas pirmpamats. “Visspejakais un visdramatiskakais paversiens musu sencu gajuma pa cilveka evolucijas celu bija lauksaimniecibas izgudrosana pirms desmittukstos gadiem. Si parslegsanas no principa vietmainiga mednieku un vaceju dzivesveida uz principa vietsedigo lauksaimniecibu satricinaja iedibinajusos dzives sistemu un faktiski radija tagad pastavosas cilvecibas pamatus. Jebkura lauksaimnieciska kultura gandriz ikviena aspekta ir tiess mednieciskas kulturas pretmets. Ta ka sejumi un stadijumi ir kopjami un uz razu jagaida, zemnieki ir spiesti dzivot uz vietas. Bet neklejojosa dzive savukart pirmo reizi dava iespeju krat mantu, radidama pavisam jaunu cilveka izturesanas kompleksu, ko mes varam nosaukt par psihomaterialismu. Zeme, kas nes razu, un tapat ari uzkrata manta ir jasarga. Uz zemes kopsanu balstita saimnieciba var vienuviet paedinat daudz vairak cilveku, tapec sak rasties ciemati un pilsetas – kopienas, kur, iedzivotaju skaitam pieaugot, visi ar visiem vairs nevar but pazistami. Veidojoties arvien lielakiem un lielakiem iedzivotaju kopumiem, kas tirdzniecibas del kluva cits no cita atkarigi, paveras iespeja iegut varu par plasam cilveku masam, turklat meroga, kads medniekiem un vacejiem nebija pazistams. Un lidz ar iespeju paplasinat savus ipasumus un varu radas ari dzinulis iekrat vel vairak, vienlaikus sargajot jau sakrato” [38]. Ari sociologija 20. gs. piedava dazadus konceptus sabiedribas skaidrosanai. Liela veriba tiek pieversta cilveka saskarei un mijiedarbibai, saistot to ar: • komunikaciju, kur cilveki viens uz otru iedarbojas izmantojot simbolus (simboliskais interakcionisms - Dz.H.Mids, H.Blumers); • socialo statusu un socialo lomu (lomu teorija – Dz.H.Mids, R.Mertons); • apmainas procesu, kura dalibnieki tiecas pec maksimala izdeviguma un minimaliem zaudejumiem vai “taisniga” rezultata (apmainas teorija – Dz.K.Houmanss, Dz.Adamss, Dz.Volsters); • macisanos, atdarinasanu, identificesanos (socialas macisanas teorija – Dz.Roters); • prezentesanos, centieniem atstat velamo iespaidu uz citiem (dramaturgiska pieeja – E.Gofmanis) [12]. Ar sim un citam teorijam iepazistinas sociologijas lekciju kurss. (Pasmacibai izmantojama gramata: Cilveks un dzive sociologijas skatijuma. - R., 1996.) No visparsociologiskam doktrinam japiemin Tolkota Parsonsa (1902-1979) veidota socialas darbibas teorija. Tas ietvaros sabiedriba tiek trakteta ka sarezgiti struktureta sistema (organisms), kas no citam socialam sistemam atskiras ar to, ka ta sasniegusi visaugstako paspietiekamibas limeni attieciba pret savu apkartni. Ari T.Parsonss sabiedribu raksturo ar individu mijiedarbiba, kas tiek saskanota, apgustot un parversot par ieksejiem darbibas motiviem vispar pienemtas normas un standartus. Sabiedribas dzivi nodrosina dazadu tas apakssistemu saskanota funkcionesana, bet tas attistibu (evoluciju) – sistemas iekseja diferencesanas, kas pastiprina tas pielagosanas spejas [29]. Neofunkcionalisti, sekodami laika garam, ka alternativu vienkarsotai sabiedribas un organisma analogijai piedava sabiedribas kibernetiskos modelus. Ta, piemeram, Nikolass Lumans uzskata, ka sabiedriba ir pasatrazojosa sistema, kas spej pati sevi atskirt no apkartejas vides, uzturet so robezu, ka ari attelot sevi, reproducejot sevi saja apraksta. No apkartejas pasaules sabiedribu atskir komunikacija. Ta ir sabiedribas pamats, jo viss, kas nav komunikacija, nav ari sabiedriba (piem., daba). Komunikacija nav vienkarsa informacijas nodosana, bet gan jegpilns, pasreferativs process – informacijas, zinojumu un nozimju atskirsana [72]. Sabiedribas - sistemas modelim ka alternativa veidojas koncepcija, kas megina parvaret socialas statikas un dinamikas dihotomiju, veidojot sabiedribas procesualo modeli. Sabiedriba nav statisks, stabils veidojums, bet nepartraukts, nerimstoss process – bezgaliga notikumu plusma. Ta nav objekts, bet gan dinamisks socials lauks. Ta ir savdabiga sociala totalitate, ko veido visdazadakas attiecibas, mijiedarbibas, ka ari saites, kas vieno un attalina cilvekus. Tradicionalie izpetes objekti: grupas, organizacijas, valsts u.c. ir iluzija. Tie reali nepastav, bet rodas izzinas gaita, “materializejot” attiecibu mezgla punktus, mijiedarbibu kompleksus utt. Polu sociologs P.Stompka raksta: „Reali ir nepartraukti grupesanas un pargrupesanas procesi, nevis grupas; organizesanas procesi, nevis stabilas organizacijas; “strukturesanas” procesi, nevis strukturas; formesanas, nevis formas; mainigas “figuras, bet ne sastingusi modeli” [75] Apkopojot dazados viedoklus, var secinat, ka musdienas sabiedribas jedzienu lieto sauraka un plasaka nozime un vismaz divos abstrahesanas limenos. Sauraka nozime sabiedribas aprises ir ekvivalentas musdienu nacijam – valstim. Ikdienas apzina ta asociejas ar sarezgitu organismu. Zinatniskaja literatura ta eksplicejas (tiek skatita) ka sarezgita sistema, kuras pamatus veido attiecibas un mijiedarbibas, kas atklajas stabilas, jegpilnas, no paaudzes uz paaudzi reproducejamas formas. Sociologija tas sauc par socialiem institutiem, socialam strukturam, organizacijam, stratifikaciju, kontroli, kulturu. Plasaka nozime sabiedriba ir visa cilveku sociala dzive, kas visa plasaja spektra ir atskiriga no nedzivas dabas un dzivnieku pasaules. Sada nozime sabiedriba ir plasaka cilveku kopiba – civilizacija, visa cilvece. Taja pasa laika sabiedriba ir nemitigas izmainas, parvertibas – nepartraukta notikumu plusma. Ka uzsver Eduards Silss, sabiedriba ir laikam pari stavoss (translaika) fenomens. Ta atrodas nepartraukta kustiba no pagatnes uz nakotni. Tas tagadne ir tikai faze starp to, kas bijis (noticis), un to, kas bus (notiks). Tagadne ir pagatnes pedu zimes atbalsis un nakotnes potencialie asni [54]. Pec E.Silsa domam, par sabiedribu atzistama apvieniba, kura atbilst sadiem kriterijiem: 1) ta nav kadas citas lielakas sistemas dala; 2) laulibas tiek slegtas starp sis apvienibas locekliem; 3) ta galvenokart papildinas ar to cilveku berniem, kas jau ir sis apvienibas locekli; 4) apvienibai ir teritorija, ko ta uzskata par savejo; 5) tai ir savs nosaukums un sava vesture; 6) tai ir sava parvaldes sistema; 7) apvienibas pastavesanas ilgums ir garaks par atsevisku individu videjo dzives garumu; 8) to vieno kopeja vertibu sistema (parazas, tradicijas, normas, likumi, tikumi), ko sauc par kulturu. Ka jus izprotat sabiedribu? 1.2. Sabiedribas pastavesanas nosacijumi. Sabiedribas dzivi nosaka dabas, ekonomiskie un kulturas faktori. Dabas faktori aptver socialas dzives biologiskos, geografiskos, demografiskos prieksnosacijumus. Biologiskos prieksnosacijumus veido cilveka anatomiskas, biologiskas un fiziologiskas ipatnibas. Ka dabas dala un dziva butne cilveks ir paklauts biosferas visparejiem likumiem. Apmeram 15-20% no cilveka ricibas aktiem ir biologiska rakstura (izsalkums, slapes, dzimumtieksme utt.). Biologiski noteikta ir iedzimtiba, instinkti, dzimums, spejas, talanti, apdavinatiba, nervu sistemas ipatnibas, tieksmes, temperaments, atmina, sajutu, uztveres, jutu, gribas izpausmes utt. Biologiskie dotumi, iedzimtas biologiskas iezimes un nervu sistemas ipatnibas butiski ietekme cilveka reakciju uz dazadam arejam iedarbibam, vina ricibu un uzvedibu konkreta situacija. Geografiskie prieksnosacijumi: klimats, augsnes tips, hidrosfera, gaiss, augu un dzivnieku valsts, izrakteni, energijas resursi, apvidus reljefs u.c. ari butiski ietekme socialo dzivi. Lidzeklus savu vajadzibu apmierinasanai cilveki atrod geografiskaja vide, kura tie dzivo. Sabiedribas attistibas sakumposma cilveki bija loti atkarigi no klimata un dzives lidzeklu dabiskajiem avotiem (savvalas augiem, augliem, dzivniekiem). Tapec attistibas agrinajas stadijas cilveki sekmigak attistijas vietas, kur bija maigaks klimats, bagataka augu un dzivnieku valsts. Turpreti mazaugligi apvidi ar bargu klimatu palika neapdzivoti. Iemacijusies audzet kulturaugus un majdzivniekus, buvet siltus miteklus, cilveki kluva neatkarigi no dabiskajiem avotiem, toties pieauga atkariba no augsnes auglibas, derigajiem izrakteniem, energijas resursiem, satiksmes celiem. Geografiskie apstakli ietekme cilveku izvietojumu uz Zemes, to dzimstibu, veselibas stavokli, ka ari dazadu slimibu un parazitu izplatibu. Ari tadi faktori ka atmosferas spiediens, gaisa mitrums, veju stiprums un biezums atstaj iespaidu uz veselibu un dzivesveidu. Klimats ietekme cilveka aktivitati – parak karsts – paralize energiju, parak auksts – daudz energijas novirza eksistences saglabasanai. Merens klimats ir optimals cilveku attistibai. Udeniem, purviem, kalniem, tuksnesiem u.c. var but aizsardzibas faktora nozime un tie var ietekmet valsts veidosanos un tas parvaldes formas. Kaut ari zinatnes un tehnikas attistiba palielina cilveka neatkaribu no geografiskajiem apstakliem, tomer to ietekmi ari musdienas nevar noliegt. Kaut vai tapec, ka geografisko apstaklu radito grutibu un problemu parvaresanai patereta energija ietekme socialo dzivi. Diskusijas zinatnieku vidu, galvenokart, risinas par to, cik liela ir geografisko faktoru nozime socialaja dzive – vai ir vieta “geografiskajam determinismam” – nepieciesamai, noteicosai un izskirigai socialas dzives atkaribai no geografiskas vides. Par vienu no geografiska determinisma aizsacejiem un spilgtakajiem parstavjiem tiek atzits Sarls Luijs Monteskje (1689-1755). Petidams dazadu laikmetu un tautu dzivesveidus, kulturas, valsts formas un politisko rezimu rasanas celonus. S.L.Monteskje secinaja, ka pastav so formu atkariba no tautu eksistences fiziskajiem apstakliem. To faktoru vidu, kas noteic sabiedrisko iekartu un sabiedriba valdosos likumus, vins sevisku nozimi pieskira geografiskajai videi: klimatam, augsnei, zemes reljefam utt. Pec S.L.Monteskje domam, despotiskas parvaldes formas visbiezak rodas zemes ar augligu augsni, jo so zemju iedzivotajiem nav aktuala cina par savu politisko brivibu. Parvaldes formas, kuras mes sodien sauktu par demokratiskam, visbiezak veidojas zemes, kur nav augligas zemes, kur cilveki izcelas ar centibu, pieticibu, atturibu, apvalditibu, vienkarsibu. Tapat politiska iekarta ir atkariga no valsts teritorijas lieluma. Lielam valstim – imperijam vairak atbilst despotija, valstim ar videji lielu teritoriju – monarhija, bet nelielam teritorijam – republika. (Novertejiet geografisko faktoru lomu latviesu tautas vesture un musdienas). Sabiedribas dzivi ietekme ari demografiskie prieksnosacijumi: iedzivotaju dabiska kustiba (dzimstiba, mirstiba, laulibas), mehaniska kustiba (migracija), iedzivotaju struktura (dzimuma, vecuma, etniska u.c. strukturas). Cilveku populacijas stavokli raksturo demografiska situacija, kas veidojas iedzivotaju galveno procesu (dzimstibas, mirstibas, imigracijas, emigracijas) ietekme. Demografisko situaciju raksturo iedzivotaju skaits un struktura, videjais apdzivojuma blivums, lauku un pilsetu apdzivotiba, iedzivotaju atrazosana u.c. raditaji. Demografiska situacija butiski ietekme visas sabiedribas dzives jomas. Ta, piemeram, apdzivojuma blivums, iedzivotaju geografiskais izvietojums ietekme razosanu, darbaspeka piedavajumu, nodarbinatibas strukturu utt. Iedzivotaju blivums un izvietojums ietekme ari konkurenci, sekme vai kave komunikaciju, ideju un informacijas izplatisanos, izgudrojumu ieviesanas intensitati. Iedzivotaju skaits un struktura (piem., vecuma un gimenes strukturas) ietekme paterinu, ta strukturu un dzives limeni kopuma. Demografiska situacija var but labveliga vai nelabveliga, pat kritiska sabiedribas talakai attistibai. Iedzivotaju skaita “eksplozivs” pieaugums var izraisit partikas, dzivoklu, nodarbinatibas, ekologiskas u.c. krizes. Spriezot par apdzivotibas problemam, parasti piemin Tomasu Robertu Maltusu (1766-1834). Vins 1798. gada publiceja darbu “Esejas par apdzivotibas likumu”, kura formuleja sadu sakaribu: dzimumu savstarpejas pievilksanas del dzimstibas limenis tiecas uz maksimumu un cilveki vairojas geometriska progresija, dubultojot savu skaitu ik pec 25 gadiem. Turpreti, saskana ar zemes auglibas samazinasanas likumu, iztikas lidzeklu daudzums palielinas tikai aritmetiska progresija. Lai parvaretu so pretrunu, T.R.Maltuss rosinaja ierobezot iedzivotaju pieaugumu, reglamentejot laulibas un regulejot dzimstibu, jo iedzivotaju skaita dabiskie regulatori: bads, epidemijas, kari lidz ar civilizacijas sasniegumu izplatisanos vairs nav pietiekosi efektivi. Ja atmet ideologiskas spekulacijas ar T.R.Maltusa idejam, tad redzams, ka vins jau 18. gs. beigas pieversa uzmanibu parapdzivotibas problemai, kura musdienas seviski aktuala ir jaunattistibas valstim. Vai Maltusam taisniba? Viela pardomam: 80. gados Afrikas iedzivotaju pieaugums bija 2,8%, bet partikas produktu razosana palielinajas tikai par 1,5%. 70. gados Afrika badu cieta 80 miljoni cilveku, 80. gadu vidu – vairak neka 100 miljoni, bet 90. gadu sakuma to skaits jau tuvojas 140 miljoniem. Maza dzimstiba un augsta mirstiba, mirstibas parsvars par dzimstibu rada depopulaciju – iedzivotaju skaita samazinasanos, ka ari butiskas izmainas vecuma struktura. Sads stavoklis paslaik ir Latvija. Demografisko situaciju nosaka gan ekonomiskais stavoklis, medicinas un sanitarijas panakumi vai trukumi, gan nacionalas tradicijas, attiecigas tautas kultura, dazadi vesturiski notikumi: revolucijas, kari, deportacijas utt. Lai ietekmetu demografiskos procesus, valsts realize demografisko politiku – sociali ekonomisko, juridisko un ideologisko pasakumu kompleksu, kas veicina velama (optimala) iedzivotaju atrazosanas tipa izveidosanos un noteiktas intensitates demografisko procesu norisi. Kadas demografiskas problemas Jus saskatat musdienu Latvija? Sociologu vidu dazadi tiek verteta ekonomisko prieksnosacijumu loma sabiedribas dzive: vieni tos uzskata par galvenajiem un noteicosiem socialas dzives faktoriem, citi tiem pieskir otrskirigu, pakartotu lomu. Pirma viedokla piekriteji uzsver, ka ekonomika un tas pamats materiala razosana ir obligats un pastavigs socialas dzives prieksnosacijums. Argumentacijai tiek minets, ka savas eksistences nodrosinasanai (partikas, apgerba, majokla sagadei) cilvekam ir merktiecigi jadarbojas, izmantojot un pilnveidojot darba prieksmetus. Razosanas procesa cilveki stajas cits ar citu noteiktos sakaros un attiecibas – razosanas attiecibas, kas caurauz un nosaka visas citas attiecibas (K.Markss). Si viedokla oponenti norada, ka realaja dzive cilveku darbiba ir daudzveidiga (gimenes, sadzives, razosanas, politiska, zinatniska, religiska, militara, pedagogiska, sporta, rekreativa u.c. darbiba) un nevar vienu darbibas veidu (konkreti – razosanu) uzskatit par galveno un parejo darbibas veidu pamatu. Sada pieeja neizsledz to, ka ekonomika ietekme, un daudzos aspektos pat nosaka, socialo dzivi: • sabiedribas un vides mijiedarbibas veidu un limeni; • parmainas darba sfera un cilveku dzives apstaklos, dzives kvalitati; • sadales veidu, paterina modelus; • ieksejo un arejo politiku; • cilveku sakarus ar socialajiem institutiem; • merku sasniegsanai nepieciesamo juridisko nodrosinajumu, likumu ipatnibas; • valsts parvaldes formas; • socialo statusu, lomas, motivacijas; • sabiedriba dominejoso socialo ievirzi, vertibu, hierarhiju; • kulturas un izglitibas attistibu; • veselibas aizsardzibu un socialo nodrosinajumu; • socialo grupu un individu psihologiju utt. Kada nozime, pec Jusu domam, ekonomikai ir musdienu Latvija? Skiet, ka pats butiskakais sabiedribas faktors ir kultura. Kaut gan pastav visai atskirigas kulturas interpretacijas, vairums autoru kulturu atzist par svarigako cilvecibas formu radisanas un uzturesanas veidu. Etimologiski kultura ir ciesi saistita ar darbu, ar subjekta (cilveka, sabiedribas) aktivitati, jegpilnu parveidojosu darbibu. Jedziens “kultura” veidojies no vardiem “colo”, “colers” (audzet, iekopt zemi, nodarboties ar zemkopibu), “cultus” (kopsana, apstradasana, godinasana) un sakotneji apzimeja zemes, augsnes apstradasanu. Velak to saka lietot cilveku izglitibas, audzinasanas, garigas attistibas (izkoptibas) apzimesanai. Zinatniska jedziena statusu kultura ieguva tikai 18. gs. Francu apgaismiba un vacu klasiskaja filozofija rodami aizsakumi kulturas izpratnei, kas pamatojas uz pretstatu “daba -kultura”. Kultura tika uzskatita par audzinasanas pamatu un avotu pretstata dzives skolai, kura cilveks veidojas stihiski, apkartejo apstaklu ietekme. Kultura ir viss, ko cilveks radijis savas eksistences cilveciskosanas aspekta. Sis viedoklis zinama mera saglabajies lidz pat musdienam. Tas atspogulojas koncepcijas, kas uzsver, ka kultura ir cilveciskota pasaule, kura konkreti vesturiskas cilvecibas formas, eksistences veidos un tehnologijas atklajas cilveka butiba un sutiba. Jebkuri prieksmeti, paradibas, attiecibas utt. ieklaujas kultura tad un tiktal, kad un ciktal tie iegust cilvecibas formas, t.i., cilveki tiem pieskir cilvecisku nozimibu un jegu. Kultura ka polimorfa un polifunkcionala paradiba ir daudzu zinatnu interesu objekts. Katra no tam atbilstosi izvirzitajiem merkiem un uzdevumiem veido savu idealu (abstraktu) kulturas modeli, peta to noteikta aspekta: akcente konkretas iezimes, strukturas ipatnibas, funkcionesanas likumsakaribas. Rezultata veidojas dazadas kulturas koncepcijas: prieksmetiski aprakstosa, aksiologiska, funkcionala, dinamiska u.c. Prieksmetiski aprakstosas izpratnes ietvaros kultura ir lidziga milzu kratuvei, kura savakts viss, ko radijusi cilvece savas pastavesanas laika. Izskatas, ka kultura ir kaut kas nenoteikts, neparskatams, pretrunigs. Problemas rada cilveku parveidota daba – vai ta ari ir kultura? Ja ir, tad si koncepcija nonak pretruna ar savu pretnostatijumu “natura-cultura”. Nedaudz citu pieeju piedava ta saucama aksiologiska kulturas koncepcija: kulturas jomu neveido jebkuri cilveces raditi produkti, bet tikai tie, kam ir pozitiva vertiba sabiedribas dzive. Problema: vai iespejams visu un visos laikos atzits kriterijs, kas lautu cilveces radito sadalit kultura un antikultura, kas nekludigi uzraditu humano, nepieciesamo, vajadzigo, nozimigo un noderigo cilveku dzive, atskelot visu, kas atraisa cietsirdibu, barbarismu, netaisnibu, fanatismu un tumsonibu? Subjektivi traktejot “vertibas”, neizbegamas ir galejibas. Funkcionala koncepcija kulturu interprete ka specifiski cilvecisku darbibas realizesanas veidu, kas aptver nebiologiska cela raditos lidzeklus un mehanismus, ar kuru palidzibu cilveki kooperativas eksistences procesa risina tiem izvirzitas daudzveidigas problemas. Kultura saja aspekta ir tehnologiska si varda visplasakaja nozime, jo ta aptver ne tikai lidzeklus mijiedarbibai ar dabu, bet ari uzvedibas regulacijas, komunikacijas u.c. lidzeklus. Kulturas funkcionalai koncepcijai tuva ir pieeja, kas kulturu skata ka cilveces vesturiskas pieredzes akumulacijas procesu, ka parindividualu (transindividualu) cilveces atminas glabasanas, uzturesanas un nodosanas veidu, ko pastavigi atdzivina cilveku aktiva darbiba. Dinamiskas kulturas ietvaros kultura tiek skatita ka radosa, aktiva cilveku (grupu, visas sabiedribas) darbiba, apgustot pasauli, kuras gaita tiek raditas, saglabatas, sadalitas un pateretas socialas vertibas un normas, ka ari so vertibu un normu kopums ka prieksmetiskota radosa darbiba. Sis koncepcijas adepti uzsver, ka kultura tagad tiek aplukota ka process. Radosa darbiba, no vienas puses, notiek individu socializacija, sabiedribas pieredzes interiorizacija un, no otras puses, individa ieksejo, garigo bagatibu eksteriorizacija – realizacija sabiedribas dzive. Ta ir cilveces bagatibu apgusana un radosa atjaunosana vienlaikus ka individam un ka personibai. Personiba ir saistposms starp pagatni un nakotni, ar tas starpniecibu notiek parmantojamiba, pecteciba, novacija. Radosu darbibu no cilveku darbibas kopuma iespejams izdalit, noskaidrojot tai piemitoso specifiku un butibu, atklajot tas dzilakas sakaribas. No darbibas apjoma – kvanitates nav atkarigs, vai darbibai ir jaunrades vai reproduktivs raksturs. Kvalitativais raksturojums ir noteicosais, ieklaujot kultura cilveku darbibas dazadus veidus, lidzeklus un rezultatus: darbarikus, darbibas standartus, uzvedibas normas, prieksstatus par labo un launo, skaisto un neglito, komunikacijas lidzeklus, sadzives prieksmetus, parazas utt. Visu so veidojumu saistiba ar kulturu izpauzas spriedumos par to pilnibas, izkoptibas pakapi, izcelot kvalitativo pusi un apejot kvantitativo. Izvertejot un salidzinot dazadu laikmetu kulturas, tiek nemta vera darbariku pilniba, nevis to skaits, zinatnes izstradnu, makslas darbu satura un formas vertiba, ideju novitate un nozimiba, nevis so darbu tiraza. No sejienes tiek secinats, ka radosas darbibas noteicosa pazime ir tas kvalitate. Kultura tada gadijuma ir darbibas kvalitativs raksturojums (sistemipasiba). Tacu darbiba nepastav atseviski no subjekta, ta ir cilveka butibas izpausme. Radosa darbiba un cilveks dzilakaja butiba ir vieniba, kura noteicosais ir cilveks. Kultura ir cilveka attistibas, ta cilveciskuma sintetisks raksturojums, attalinasanas mers no dzivnieciskuma. Lidz ar to jedziens “kultura” atgust savu etimologisko nozimi: pilnveidots, apstradats, attistits. Filosofiski dzilaku kulturas interpretaciju var atrast M.Kules un R.Kula gramata “Filosofija”. Pec vinu domam, “kulturu varetu interpretet ka cilvecibas formu, eksistences veidu un tehnologiju, kas realizejas noteiktas mentalitates formam, eksistencialajos arhetipos (cilveka darbibas un pasaules skatijuma pirmtelos) un visa to lietu un paradibu kopuma, kuru varetu saukt par konkreti vesturisko “cilvecisko pasauli”. [..] Kultura izteic noturigu un reize vesturiski mainigu humanitates meru, vesturiski radusos eksistences veidu, kuram atbilstosi realizejas noteikta pieredzes un iemanu iedzivinasana cilveciskas darbibas rezultatos. [..] Kultura pastav ka simbolisku formu kopums. [..] Dabas objekti, naturalie procesi, sabiedriskas attiecibas klust par “cilveciskas pasaules” elementiem tikai tad, kad tas gust “simbolisku formu” [28]. Kulturas ietekme ir visaptverosa, jo ta caurstravo visas cilveciskas esamibas jomas. Tas notiek, pateicoties cilveku darbibai, un realizejas dazadas lietas, sabiedribas institutos, cilveku attiecibas utt. Cilveks rada kulturu, un kultura rada cilveku. Cilveka socializacija notiek internalizejot kulturu: apgustot valodu, simbolus, idealus, vertibas, attiecibu un saskarsmes kodus, normas, tradicijas, ticejumus utt. Uzturedams, kopdams, kultivedams sis cilvecibas formas, cilveks nodrosina kulturas nepartrauktibu. Vai musdienu Latvija kultura nosaka sabiedribas dzivi? 1.3. Sabiedribas izzinas ipatnibas. Ikviens no mums zina, cik gruti saprast, kas notiek mums apkart – sabiedribas dzive. Sada izjuta nav svesa ari petniekiem un domatajiem. To apliecina joprojam nerimstosas diskusijas par sabiedribas izzinu. Cilveku riciba ir tik savdabiga, neatkartojama; attiecibas, darbibas un pretdarbibas ta savijusas, cita citu nosaka un savstarpeji ir tik atkarigas, ka liekas neiespejami atrast pavediena galu, kuru satverot varetu atsketinat visu kamolu. Vai sabiedribas dzive vispar pastav kadas likumsakaribas? Sabiedribas petniekiem ir trejadi viedokli, no kuriem divi pauz diametrali pretejus uzskatus. Vieni sliecas atzit sabiedribas izzinamibu, jo tas dzive saskata stingru kartibu, striktas likumsakaribas, celonibas principa valdisanu. Sajas pozicijas stav stingrs determinisms, kura piekriteji atzist visu paradibu visparigu, likumsakarigu saistibu, celonisku nosacitibu. Jebkuru sabiedribas dzives notikumu nosaka gara celonseku kede, kura katrs ieprieksejais posms viennozimigi nosaka nakoso. Celonseku linearitate nepielauj nekadas variacijas. Cilveka briva griba ir fikcija. Determinismam ir vairaki veidi. Mehaniskais determinisms apgalvo, ka visu Visuma dalinu koordinates un impulsi viena laika momenta pilnigi viennozimigi noteic ta (Visuma) stavokli jebkura pagatnes vai nakotnes momenta (P.S.Laplass). Geografiskais determinisms – koncepcija par vides faktoru noteicoso lomu sabiedribas dzive un attistiba (S.L.Monteskje). Ekonomiskais determinisms – viedoklis un parlieciba par to, ka ekonomiskas likumsakaribas galarezultata nosaka visu sabiedribas un atsevisku cilveku dzivi (K.Markss). Konsekventi attistits, sads viedoklis noved pie fatalisma, t.i., uzskata, ka visus notikumus pasaule ir ieprieks noteicis liktenis vai pardabisks, visvarens, bezpersonisks speks. Likteni nevar izzinat, to var tikai pardzivot (A.Spenglers). No fatalisma jaatskir providencialisms – teologiska vestures procesa izpratne, kura vesture tiek skaidrota ka personas – Dieva nodomu istenosanas sabiedribas dzive. Cilveks sos nodomus, “dievisko planu” nevar ne atcelt ne izmainit (ietekmet), bet var meginat to izprast. Otra viedokla piekriteji – likumsakaribu noliedzeji – akcentu liek uz cilveka brivu gribu. Sabiedribu veido cilveki, kuriem ir savi merki un ideali, ka ari atskirigas tieksmes, velmes, iegribas un pat kaprizes. Tapec sabiedribas dzive ir sporadiska, tur valda stihija un taja nekas neatkartojas. Ta ir nejausibu valstiba, kura nav likumsakaribu. Parspilejot, absolutizejot individualas gribas nozimi, rodas voluntarisms, kas nerekinas ar objektiviem nosacijumiem un realiem apstakliem. Tiesa, voluntarismam ir maz piekriteju, jo sabiedribas petnieku lielaka dala uzskata, ka socialas realitates plastiskums ir relativs – nevar pagriezt vesturi atpakal un notikuso parverst par nebijusu. Ne viss, ko cilveks grib realizejas, un, ja ari realizejas, tad ne ta, ka sakuma iecerets. Tresais viedoklis megina parvaret abu ieprieksejo viedoklu ierobezotibu. Sabiedribas paradibu savdabigums nav absoluts. Nav tik unikalu, vienreizigu paradibu, notikumu, kuriem nebutu nekadu, ar citiem kopigu elementu, ipasibu, pazimju. Nepieciesamiba nav neizbegamiba, ta paredz nejausibu. Ta ka sabiedriba darbojas daudzu cilveku gribas, tad notikumu iestasanas ir varbutiga, bet nepieciesama. Sabiedriba ir atverta sistema un taja ir speka statistiskas likumsakaribas. Sie tris dazadie viedokli ir ciesi saistiti ar gandriz divus gadsimtus ilgstosajam diskusijam par socialas izzinas specifiku [3]. Doma par to, ka socialas un humanitaras zinatnes atskiras, radas visai vela filosofiskas domas attistibas stadija. Interese par cilveku un sabiedribu, ja ari laika zina neradas pirms intereses par dabu (plasak – Kosmosu), tad katra zina radas sinhroni tai. Tacu jautajums par socialas izzinas savdabibu antikaja pasaule un Viduslaikos netika izvirzits. To nedarija ari sekojosas Renesanses domataji N.Makjavelli un Z.Bodens. Jauno laiku domataji F.Bekons, R.Dekarts, kas daudz nodarbojas ar zinatnes metodologijas jautajumiem, sim aspektam nepieversa uzmanibu. Ari I.Kants, V.G.Hegelis, J.Herders neizvirzija jautajumu par socialo un dabaszinatnu salidzinosu analizi un to specifikas noteiksanu. Tiesa, pec Ernesta Kasirera domam, vesturiskas domasanas specifika nobriedusa forma pirmo reizi jau sastopama J.Herdera darbos [21]. Tomer, skiet, tiesi Jauno laiku racionalisms un it seviski francu apgaismiba ar savu optimismu ( ticibu prata visvarenibai, parliecibai, ka pec prata konstrukcijam japarkarto sabiedribas dzive), kas cieta sakavi francu revolucija, briedinaja jaunas, uz prata spekulacijam nebalstitas pieejas veidosanos. Tas meklejumu sakumu parasti saista ar pozitivisma rasanos. 19. gs sakuma daudzus domatajus neapmierinaja spekulativa filozofija, kas nodarbojas ar prata raditiem, loti abstraktiem, uz faktiem nebalstitiem, apgalvojumiem, kas empiriska cela nav ne atrisinami, ne parbaudami. Viens no pozitivisma pamatlicejiem bija francu domatajs Ogists Konts (1798-1857). Vinaprat, metafiziskas spekulacijas ir neaugligas un bezjedzigas. Laikmetigai zinatnei nav janodarbojas ar pirmcelonu meklesanu un izskaidrosanu, bet tikai jaapraksta fakti un janoskaidro so faktu seciba. Ta dara dabaszinatnes. Tapec ari vestures, sabiedribas un kulturas petisana jarada metodes, kas dotu tikpat acimredzamus un drosus rezultatus ka fizika, kas peta dabu. Sabiedribas petisana, pec O.Konta domam, ir jauztic socialai fizikai, t.i., sociologijai, kuru vins meginaja izveidot. Sociologija O.Kontam ir zinatne par sabiedribas strukturu un tas attistibu. Tai ir divas dalas: 1) sociala statika, 2) sociala dinamika. Abus sos jedzienus O.Konts ieviesa, domadams, ka sabiedriba ir lidziga dzivam organismam. Sociala statika un dinamika ir savdabiga sociala organisma “anatomija” un “fiziologija”. Sociala statika peti sabiedribas uzbuvi, apluko to miera stavokli, vero, kadi speki, kadas mijiedarbibas to lidzsvaro, ka ari nodrosina kartibu un harmoniju. Statika noteic koeksistences likumu, dazado sabiedribas dzives elementu savstarpejo sakaribu. Dinamika peti sabiedribas dzives procesus, sabiedribas energijas izpausmes, nosaka progresa veidus, motivus, attistibas posmu mainas likumsakaribas. Sabiedribas statiskajam un dinamiskajam stavoklim atbilst jedzieni “kartiba” un “progress”. 20. gs. dazus, pozitivistu aizsaktos meklejumus turpina analitiska filosofija. Analitiskaja filosofija nav izstradata vienota socialo zinatnu koncepcija. Neopozitivists F.Kaufmans kritize V.Vindelbandu un H.Rikertu par dabas un socialo zinatnu krasu pretstatisanu un censas paradit so zinatnu lidzibu. Pec vina domam, gan vienas, gan otras var izmantot verifikacijas un falsifikacijas proceduras. Empiriskie likumi tiek formuleti sintetisko teikumu forma, bet universalie parveidosanas likumi – analitisko teikumu forma. Gan vienas, gan otras zinatnes izmanto formalizaciju un matematiku. Gan fizikas, gan ekonomikas likumus izmanto izskaidrosanai un prognozesanai. Rupiga izpete parada, ka sie likumi ir nedeterminiski, varbutigi utt. Ar vardu sakot, F.Kaufmans nonak pie sledziena, ka dabas un socialas zinatnes ari strukturali ir identiskas. Analitiskas filosofijas ietvaros sastopami ari citi viedokli. Ta piemeram, vitgensteinietis P.Vincs uzskata, ka sociala izzina ir pilnigi patstavigs, no dabas izzinas principiali atskirigs izzinas veids, jo: 1) sociala realitate sava sarezgitiba parspej jebkuras dabas sistemas un procesus; 2) sociala izzina nevar apmierinaties ar cilveku un sabiedribas darbibas arejam (verificejamam) izpausmem, jo tas neatklaj sociala butibu. Socialajai izzinai jatiek aiz areja, t.i., iekseja, gariga, intelektuali emotiva slani. Saja sakariba P.Vincs “sapludina” pozitivismu ar hermeneitiku. Vins oriente ne tikai uz Es, bet ari uz “sabiedribas dzives”, “sabiedribas strukturas”, “sabiedribas darbibas” saprasanu. Sada saprasana iespejama pateicoties tam, ka socialas attiecibas ir principiali tadas pasas ka ideju attiecibas (socialas attiecibas ir ideju caurstravotas attiecibas) [69]. 19. gs. beigas neopozitiviska pieeja socialam zinatnem sastapas ar specigu opoziciju, ko veidoja dzives filozofija un neokantiesi – Badenes skolas parstavji. Neokantiesi no Badenes skolas Vilhelms Vindelbands (1848-1915) un Heinrihs Rikerts (1863-1936) izvirzija jautajumu par vestures zinatnes specifiku un metodologiju. Sava runa “Vesture un dabaszinatne”, kuru V.Vindelbands teica 1894. gada, stajoties Strasburgas universitates rektora amata, vins noradija uz vestures (socialo jeb kulturas) zinatnu un dabaszinatnu stingru dihotomiju un principialu atskiribu. Abas zinatnes ir pieredzes zinatnes, bet empiriskos faktus izmanto principiali atskirigi. Pec V.Vindelbanda domam, dabas petnieks saskata noverojuma atseviska objekta vienigi zinama likuma specifisku gadijumu. Atseviska un ipasa konstatejums vinam noder tikai par lidzekli vina istas atzinas merka sasniegsanai, proti, visparigu attiecibu izprasanai un likumu atskarsanai. Vesturnieks turpretim paliek pie ipatneja, vienreiziga, uzskatama; par savu uzdevumu vins saskata no jauna atdzivinat ideala klatesamiba pagatnes telus visa to individualaja savdabiba. Dabas zinatnieks megina abstraheties no uzskatami dotajam atseviskajam jutekliskajam lietam, kas rodas un iznikst, lai izprastu likumus, kas valda visa notiekosaja. Vesturnieks turpretim ar milestibu iedzilinas konkretaja un laicigaja, un tas, ko vins sniedz, ir cilveku dzives ainas visa vinu savdabigo izveidojumu bagatiba, uzglabatas vinu pilnaja individualaja dzivuma [42]. Citadi jautajumu par zinatnes faktiem risina E.Kasirers. Vins uzskata, ka starp fizikas faktiem un vestures faktiem pastav atskiriba: “Kas nosaka fizikas faktu un vestures faktu atskiribu? Abus atzist par vienas un tas pasas empiriskas realitates sastavdalam, abiem piedeve objektivu patiesumu, bet ja grib izzinat patiesibas kodolu, tad rikojas dazadi. Fizikas faktu nosaka noverojot un eksperimentejot. Sada objektivizacija ir veiksmiga, ja izdodas attiecigas paradibas aprakstit matematiski, skaitlu valoda. Paradiba, ko nevar sadi aprakstit un izmerit, nepieder pie fizikas pasaules. [..] Fizikas fakti vienmer ir kauzali saistiti ar citam paradibam, kas noverojamas vai izmeramas tiesi. Ja fizikim rodas saubas par eksperimenta iznakumu, vins var eksperimentu atkartot un koriget; ik bridi vinam ir pieejami objekti, kas lauj atbildet uz izvirzitiem jautajumiem. Vesturniekam ir citadi. Vestures fakti pieder pagatnei, un ta ir aizgajusi uz visiem laikiem, to nevar atjaunot, atmodinat jaunai dzivei fiziska, objektiva nozime. To var vienigi atcereties, pieskirt tai jaunu idealu eksistenci. Vesturiska izzina sakas nevis no empiriska noverojuma, bet gan no idealas rekonstrukcijas. [..] Vesturnieks, tapat ka fizikis, dzivo materiala pasaule, tomer, sakot petijumu, vins versas nevis pie fizisku objektu pasaules, bet gan pie simboliska universa, pie simbolu pasaules. Vinam vispirms jaiemacas lasit simbolus. Lai cik vienkarss varetu skist kads vestures fakts, to var noteikt un izprast, tikai analizejot simbolus. Nevis lietas, nevis notikumi, bet gan dokumenti un pieminekli ir vestures zinasanu pirmie un tiesie objekti. Tikai apcerot un saistot kopa simboliskus faktus, var izprast realus vesturiskus faktus – pagatnes notikumus un cilvekus” [21]. Ari H.Rikerts uzskatija, ka zinatnes atskiras nevis ar petamo prieksmetu, bet tikai ar izmantojamam metodem. Atskiriba tatad pastav metodologija. Tapec V.Vindelbands iesaka zinatnes iedalit nomotetiskajas, t.i., likumu zinatnes un ideografiskajas jeb notikumu zinatnes. Savukart H.Rikerts uzskatija, ka dabaszinatnes izmanto generalizejoso metodi, kas realizejas visparigu jedzienu veidosana un likumu formulesana (dabaszinatnes visparinosa abstrakcija individualo paradibu daudzveidibu parveido universalu likumu sistema). Vesture, lietodama individualizacijas metodi (“individualizejosu abstrakciju”), apraksta atseviskus notikumus (vesture interesejas par atseviskiem notikumiem to neatkartojama savdabiba un megina atklat so notikumu sakarus ar moralam vertibam). Uz sada viedokla nepilnibam norada E.Kasirers, jo, vinaprat, “visparigo un atsevisko nevar tik abstrakti noskirt vienu no otra. Spriedums vienmer ir sintetiska abu vieniba; taja ir gan universalais, gan partikularais; sie elementi nav pretstatiti, tie ieaugusi viens otra” [21]. E.Kasirers raksta: “Termins “universalitate” neapzime nekadu noteiktu domasanas sferu; ta ir pasas domasanas raksturs, funkcijas izpausme, jo domasana vienmer ir universala. Protams, raksturot atseviskus “to un tagad” faktus nav vestures privilegija. Biezi uzskata, ka tiesi notikumu unikalitate vesturi atskirot no zinatnes, tomer ar so kriteriju nepietiek. Geologs, kas apraksta dazadus zemes stavoklus atskirigos geologiskos periodos, kraj zinasanas par konkretiem, unikaliem notikumiem. Tie nav atkartojami un otrreiz neizpaudisies tapat. Saja zina geologa apraksts neatskiras no vesturnieka darba, no ta, ka, piemeram, Gregorovijs stasta par Viduslaiku Romu; bet vesturnieks nepiedava tikai hronologiski secigas notikumu virknes. Vinam notikumi ir tikai caula, kas slepj cilveka un kulturas dzivi – darbu, kaislibu, jautajumu, atbilzu, spriedzes un atrisinajumu dzivi. Lai to visu aprakstitu, vesturniekam nav jaizgudro jauna valoda un logika: nevar domat un spriest, neizmantojot visparigus jedzienus, bet sajos jedzienos un vardos vins iejauc ari pats savas izjutas, tadejadi pieskirdams tiem jaunu skanejumu un nokrasu – cilveka muza dziesmu” [21]. Dzives filozofija atskiribas starp gara zinatnem (musdienu terminologija – humanitarajam un socialajam zinatnem) un dabaszinatnem saskatija gan zinatnu dazados prieksmetos, t.i., objektos, ko peta zinatne, gan izmantojamas metodes. Pec V.Dilteja domam, dabaszinatnu prieksmets ir fiziskas lietas, kuras mums dotas tikai pastarpinati ka paradibas. Gara zinatnu prieksmets ir cilveku briva merkvirzita darbiba. Gara zinatnu dati un zinas nak no ieksejas pieredzes, cilvekam verojot sevi un citus cilvekus, ka ari attiecibas starp tiem. Tatad gara zinatnu primarie elementi ir doti tiesi ka iekseji pardzivojumi, kuros prieksstati, jutas un griba sapludusi vieniba. Pardzivojot cilveks apzinas savu eksistenci pasaule, t.i., dzivi. Dzive ir ipasa realitate, kas nepastav arpasaule, bet pieejama iekseja verojuma refleksija, sevis pasa apzinasana. Apzina aptver visu pardzivojumu jomu. Ta vienmer ir seviski individuala un neatkartojama. Sabiedribas dzive ir “individu dzives kopums”, “individualo liktenu sakausejums” un tapec taja nav iespejamas likumsakaribas. Gan sabiedribas dzive, gan vesture nav racionali analizejama, to var tikai pardzivot un izprast. M.Kule, apcerot saprasanas problemas, norada, ka V.Diltejs trakte saprasanu ka psihologisku aktu, akcentejot iejusanas, lidzpardzivojuma momentu. Tacu “iejusanas teorija nevar atrast parliecinosu adekvatuma, visparnozimibas kriteriju”. V.Diltejs bagatinajis hermeneitiku, paradidams apzinas vesturiskumu. Izversot vesturiskuma principu, musdienu filosofiska hermeneitika uzskata, ka but vesturiskam nenozime but ierobezotam. Gluzi otradi – vesturiskais ir bagatibu nesejs [27]. Dzives filozofija pieversa daudzu nakoso paaudzu domataju uzmanibu loti svarigajai zinasanas un saprasanas problemai. Dabaszinatnes nodarbojas ar pasaules izzinu un izskaidrosanu, bet humanitaras un socialas zinatnes ar cilveka pasaules izzinu un saprasanu. Izzina ir process, kura subjekts pakapeniski izpeti izzinas objektu (materialu vai garigu), atklaj ta elementus, uzbuves principus, pastavesanas celonus, funkcionesanas sakaribas un attiecibas ar citiem objektiem. Izskaidrosana ir logiska procedura, kuras gaita paradiba (x) tiek atzita par izskaidrotu, ja zinasanas par to (y) tiek logiski atvasinatas no citam plasakam zinasanam (q), kas implice, ietver sevi ari y. Izzina ir saistita ar izskaidrosanu, bet saprasana - ar interpretaciju. Saprasana ir process, kura gaita musu apzina rodas jega. M.Kule: saprasanu skaidro ka „izteikuma nozimes vai darbibas jegas apguvi, reproducesanu. Citiem vardiem – to medz raksturot ka apjegsanu. Saprasanas procesa rezultats ir izpratne. [..] Saprast var tikai jegpilnu cilveciskas pasaules paradibu. [..] Lietam, paradibam, darbibai jegu mes pieskiram pasi. Lidz ar to cilveks ar pasauli “satiekas” nevis ka ar kaut ko svesu, radikali atskirigu no cilveka, bet gan ka ar lidz sim eksistejoso cilveku radito pasauli, kura ir jaatpazist. Saprasana ir iemiesota kulturas prieksmetos, vardos, nozimes, darbibas veidos. [..] Saprasana pilniba izpauzas dialoga (taja, protams, var but vairak neka divi locekli). Dialogs risinas starp autoru un uztvereju, ari starp dazadu kulturu parstavjiem, pagatni un tagadni. Nozime – jega ir dialogiska. Taja vienmer ir jautajums un atbildes nojausma” [27]. Izpratne saistita ar intuiciju, nojautu. M.Kule raksta: “Izpratnei, kas veidojas cilveku savstarpejas attiecibas, biezi nav logiska, teoretiska pamatojuma. Ta vairak balstas uz dzives pieredzi, intuiciju, saskarsmes likumsakaribu zinasanu, psihologisku gudribu. Tacu tas nenozime, ka ta ir nevertigaka par zinasanam. Daudzas dzives situacijas sada dzives pieredzes dikteta apjausma ir svarigaka par teoretisku pratosanu. Tas pamata ir nevis logisku secinajumu virkne, bet gan ilgstosa dazadu simbolu, zimju, izteikumu, paradibu summesanas viena kopeja aina, kas peksni sniedz izpratnes skaidribu. Protams, atzinas, ja tas veidojas bez teoretiskas domas stingribas, slepj subjektivisma, vienpusibas, parpratumu briesmas. Tiesi tapec cilveku sadzive, komunikacija rodas tik daudz konfliktu, savstarpejas nesaprasanas gadijumu, kas parversas par labirintiem, no kuriem nav izejas. Saprasanas butisks pavadonis te ir nesaprasana un nesaprasanas” [27]. Interesantas domas par netieso izzinu, par apjausmas, izpratnes, parliecibas veidosanos var atrast M.Polanji (Polanyi M.) darbos [47]. Kaut ari saprasanu biezi vien nosaka intuicija, kas izriet no dzives pieredzes un redzesloka plasuma, tomer saprasanu nevar reducet uz emocionalo vai tiri intuitivo pardzivojumu vien, jo ta nenoliedzami balstas ari uz racionalo apjegsmi un uzkratajam zinasanam. Tacu butu aplam, ja saprasanu identificetu ar logisko zinasanu krajumu.Parasti saprasana ir spontana, kaut ari tas pamata ir dzils domu un jutu darbibas process [27]. Zinat un saprast nav viens un tas pats. Izteicieni “Es zinu, ko tu runa” un “Es saprotu, ko tu runa” parada ar, ko atskiras zinasana un saprasana. To, ko cilveks ir pateicis, es zinu, bet saprast pateikto es varu dazadi. Zinat ir vieglak neka saprast. Zinasanu raksturo patiesiba, bet saprasanu - jega. Tacu zinasana un saprasana nav atrautas viena no otras. Saprasanas process, iemiesots jedzienu logiska sistema, veido zinasanas. Zinasanas var but patiesas vai aplamas. Izpratnes vertejums var but bagataks neka patiesa – aplama pretpolos. “Saprasanas un tas rezultatu – izpratni – var vertet pec tas dziluma, skaidribas, pilnibas pamatojuma” [27]. Saprasanas problemas musdienas risina fenomenologija un hermeneitika. Ar izzinu un sapratni ir ciesi saistita socialas izzinas zinatniskuma un objektivisma problema [45], [6]. Galvenais stridus objekts ir socialas izzinas subjektivitate. Jaucot subjektivitati ar subjektivismu un objektivitati ar objektivismu tiek noraidits humanitaro un socialo zinatnu zinatniskums. Bet ka tad ir patiesiba? Vai sociala izzina var but objektiva un zinatniska? But objektivam nozime brivi, bez aizspriedumiem un subjektiviem apsverumiem adekvati atveidot zinasanas izzinu objektu. Ar zinatniskumu saprot izzinosas darbibas un tas rezultatu atbilstibu zinatne visparatzitiem teoretiskiem, konceptualiem, metodiskiem un logiskiem paraugiem un prasibam. Butisku atklajumu un jaunu paradigmu rezultata sie paraugi un prasibas mainas. Zinatniskums paredz: objektivismu, logisku nepretrunigumu, ieguto rezultatu atkartojamibu, maksimalu precizitati, zinasanu sistemiskumu, faktu izskaidrosanu u.c. nosacijumus. Sie paraugi un prasibas katrai zinatnei ir specifiski. Nav viena visparpienemta parauga un visu atzitas prasibas. Izzinas objektivitate tiek skaidrota ka zinasanu satura neatkariba no izzinas subjekta. Ta izriet no atzinas, ka izzinas objekts un izzinas subjekts ir skirti, ka objekts pastav neatkarigi no subjekta. Izzinas objektivisms ir subjektivi neieintereseta, vispusiga, adekvata izzinas objekta atveidosana (“atspogulosana”) zinasanas. Pozitivisti uzskata, ka izzina ir jaatsakas no visa subjektiva, individuala, no visa ta, ko izzina no sevis ienes subjekts. Saja sakariba ir jaatskir subjektivisms un subjektivitate. Subjektivisms ir izzinas paklausana patvaligi pienemtiem (izveletiem) kriterijiem, personiskas intereses un tieksmes saknotiem vertejumiem. Tas ir vispusigums, aprobezotiba, pavirsums izzina; tendencioza faktu atlase koncepciju un dogmu vajadzibam; logikas prasibu ignoresana, pretenzijas uz prasibu “pedeja instance”. Subjektivisms ir pretstats objektivismam un nav savienojams ar zinatniskumu. Subjektivitate – tas, kas ir piedeross, raksturigs subjektam. Subjekta zinasanas pasam par sevi, sevis pasa pardzivojums. Ta ir cilveka sociala un kulturvesturiska pastarpinatiba. “Subjektivitate izpauzas visparcilveciskas pardzivojuma, pasaulizjutas un uztveres struktura” [27]. Dzives filozofija un hermeneitika vadas no atzinas, ka nav iespejama domasana, kurai nebutu nekadu prieksnosacijumu. Saja sakariba ir verts pieminet E.Kasirera domas: “Izcilais zinatnieks Makss Planks zinatnisku domasanu raksturoja ka patstavigas pules izskaust visus “antropologiskos elementus”. Lai izzinatu dabu, atklatu un formuletu dabas likumus, esot jaaizmirst cilveks. Zinatniskas domasanas attistiba antropomorfo elementu centusies pec iespejas nostumt dibenplana, lidz fizikas ideala struktura tas pilnigi izzudis. Vestures attistiba norisinas pavisam citadi, ta var dzivot un elpot tikai cilveka pasaule. Vesture, tapat ka valoda vai maksla, ir fundamentali antropomorfa. Ja vesturei atnem tiesibu uz cilveku, pazud tas savdabiba un butiba, bet domasanas antropomorfisms vesturi neierobezo un netrauce tai sniegt objektivu patiesibu. Vesture nav zinasanas par arejiem faktiem vai notikumiem; ta ir pasizzinas veids. Lai izzinatu sevi, nevar iziet arpus sevis, ka saka, parlekt pari savai enai. Jadara gluzi cits; vesture cilveks nemitigi atgriezas pie sevis; vins megina pilniba atcereties un aktualizet savu pagatnes pieredzi, bet vesturiska patiba nav tiri individuala patiba, ta ir antropomorfa, bet ne egocentriska. Paradoksali var izteikties, ka vesture tiecas pec “objektiva antropomorfisma”, laudama apzinaties cilveka eksistences polimorfiju, ta atbrivo no kaprizem un aizspriedumiem par kadu ipasu un atsevisku notikumu. Vestures izzinas merkis ir nevis iznicinat patibu, cilveku sapratigo un jutigo ego, bet gan to bagatinat un paplasinat” [21]. Katra izzina ir sociali un kulturvesturiski nosacita. Cilveks pasaule ierodas neko nezinoss un neizprotoss. Izzinot un saprotot pasauli, apgustot valodu, vienlaikus tiek apguts vesturiskais mantojums, cilveces uzkratas zinasanas un saprasanas shemas. Vesturiskais mantojums katra individa izpratne ienes tadus vesturiskos slanus, ko pats individs varbut tiesi neapzinas, bet kas funkcione ka ieprieksizpratne. Ieprieksizpratne veido “horizontu”, no kura nekad nevar atbrivoties [27]. Sociala nosacitiba. Ieklaudamies sabiedriba, cilveks ar socialo grupu starpniecibu apgust socialas lomas, uzskatus, normas, principus, vertibas, darbibas un komunikacijas veidus. Cilveks ir sociali determinets gan ontogeneze, gan filogeneze. Determinets neatkarigi no ta vai vins pienem, vai noraida konkretus domasanas, darbibas un attiecibu orientierus, shemas un stereotipus. Musdienas arvien vairak humanitaro un socialo zinatnu (ari dabaszinatnu!) parstavju uzskata, ka cilveka kulturvesturiska un sociala nosacitiba nav trukums, nepilniba un skerslis zinatniskai izzinai un sapratnei. Tiesa, pastav ari pretejs viedoklis, kuru parstav prezentismss [no anglu present – tagadne, tagadejs, pasreizejs]. Si viedokla aizstavji uzskata, ka cilveks pilniba pieder savam laikam un laikmetam. Vins nav spejigs izrauties no sava laikmeta idejam, vertibam, pasaules izpratnes, noskanojuma utt., no visa ta, ko sauc par laikmeta “garigo atmosferu”. Gribot negribot cilveks (ari vesturnieks, filozofs, kulturologs) uz pagatni skatas ar sava laika (laikmeta) acim. Lidz ar to cilveks, kas saskaras ar vesturi, nevis atjauno, atsauc pagatni tadu, kada ta bija, bet gan to konstrue pec tagadnes “mera”, aizstaj to ar tagadni. Pagatnes patiesa jega ir neizzinama, jo dazadu laikmetu, kulturu starpa nav iespejama komunikacija, starp tam neveidojas kontakts. “Saruna” starp laikmetiem ir “kurlo” dialogs. Mes varam zinat Viduslaiku traktatus, bet nekad nesapratisim to dzilako butibu un jegu, to pardzivojumu, ko izjuta so traktatu rakstitaji un lasitaji Viduslaikos, jo izglitotam musdienu eiropietim nav pieejama Viduslaiku religiozitate. Kurs no viedokliem Jums liekas parliecinosaks? 2. SOCIALAS IZMAINAS UN ATTISTIBA 2.1.Socialas izmainas, socialie procesi, attistiba, progress un regress. Ieprieksejas lekcijas tika apskatiti dazadi viedokli par sabiedribu. Neskatoties uz idejiskajam atskiribam, visas 20.gs. koncepcijas atzist, ka sabiedribu nevar izprast, to skatot statika, t.i., tikai ka saja bridi pastavosu, arpus izmainam esosu realitati. Lidz ar to uzmanibas loka nonak socialas izmainas, procesi, attistiba utt., - viss, kas reprezente socialo dinamiku. Filosofija socialas sistemas notiekoso parmainu izteiksanai visbiezak lieto jedzienu „socialas izmainas”, ar tam saprotot visas parvertibas, kas kada laika intervala notiek sabiedriba vai ar pasu sabiedribu. Izmainas atklajas, ja tiek fiksetas atskiribas starp vienas un tas pasas sistemas ( vai tas fragmentu) stavokliem dazados secigos laika momentos. Socialas izmainas ir daudzveidigas. Meginot aptvert so daudzveidibu, mes gustam pilnigaku prieksstatu par izmainu dabu. Literatura sastopami dazadi izmainu tipologizacijas varianti. Atkariba no ta, kadus sistemas komponentus, fragmentus tas skar, var akcentet sadas izmainas: • pamatelementu izmainas (skar individu un grupu skaitu, daudzveidibu, to darbibas sferas utt.); • sistemas elementu sakaru, saistibu izmainas (skar socialas saites, mijiedarbibu veidus, attiecibas utt.); • sistemu veidojoso elementu funkciju izmainas (skar noteiktas darbibas kartibas uzturesanai utt.); • robezu izmainas (skar grupu rekrutesanas principus, grupa pienemsanas nosacijumus jeb kriterijus); • sistemas apakssistemu izmainas (dazadu specializetu jomu, sekciju, nodalu skaita izmainas u.c.); • sistemas vides izmainas (dabas apstaklu vai, piem., etnosa geopolitiska stavokla parmainas u.c.) [75]. Cita griezuma izmainas var skatit ka: ? tehnologiju attistibu un nomainu; ? ideju artikulaciju, legitimaciju, parformesanu; ideologiju, doktrinu, teoriju rasanos un izzusanu; ? normu, vertibu, noteikumu pienemsanu, institucionalizesanu, parskatisanu, noraidisanu: etisko kodu, tiesibas sistemu rasanos un izzusanu; ? mijiedarbibas kanalu, organizaciju vai grupu saisu izstradasanu, diferenciaciju un parvertesanu: grupu saskares loku, personigo saisu rasanos un izzusanu; ? iespeju, interesu, dzives perspektivu noskaidrosanu, apliecinasanu, pargrupesanu; sociala statusa iegusanu vai zaudesanu; socialas hierarhijas sakartosanu utt. [75]. Sabiedriba vienlaicigi notiek daudzas un dazadas izmainas. So izmainu vektori var tuvoties un attalinaties, krustoties un pastavet lidzas- paraleli; tie var uzturet, stimulet, bagatinat vai dzest (anihilet) viens otru. Izmainas var izsaukt plasu masu aktivitates un tas var rosinat ekonomiska, politiska, intelektuala, militara elite. Tas var but planotas, apzinatas, t.i., ar noteiktu nodomu realizetu projektu rezultats. Un tas var but stihiskas, nejausas- uz citiem merkiem verstu darbibu blakusprodukts. Izmainas var but latentas (apsleptas, neredzamas) un skaidri izteiktas, atklatas, viegli saskatamas. Process [ lat. processus iesana uz prieksu] ir nepartrauktu izmainu kopums, kuras atrodas ciesa sakariba un laika gaita saglaba identitati. Attieciba uz sabiedribu procesa jedziens tiek lietots divas nozimes: 1) lai interpretetu pasu sabiedribu ka procesu, t.i., ka nepartrauktu, laika un telpa izverstu izmainu kopumu; 2) lai paraditu serijveida izmainas sabiedribas dzive, tadejadi akcentejot tas nepartrauktibu un mainigumu. Socialie procesi, lidzigi izmainam, ir daudzveidigi. Procesi var but atri, strauji un leni, pakapeniski. Laika zina tie var aptvert relativi niecigus, isus laika sprizus un var turpinaties cauri gadsimtiem. Iedzilinoties saja daudzveidiba, atklajas, ka ir: • neatgriezeniski procesi - katra nakosa stadija atskiras no visam ieprieksejam un ietver to rezultatus; • atgriezeniski procesi, kuru laika notiek atgriesanas agrakos stavoklos, stadijas; • teleologiski procesi, kuru laika notiek tuvosanas kadam noteiktam merkim vai stavoklim; • lineari un multilineari procesi, kuri , savukart, var but augsup vai lejup ejosi; • nelineari procesi, kuri ietver kvalitativus lecienus; • vienkarsas reprodukcijas procesi (adaptivi, kompensejosi, stabilizejosi, atbalstosi) palidz pielagoties apstakliem, saglabat status quo. • paplasinosas vai sasaurinosas reprodukcijas procesi, kuri aptver kvantitativu palielinasanos (samazinasanos) bez fundamentalam kvalitativam izmainam; • transformejosi procesi, kuri ietver butiskas kvalitativas izmainas, utt. [75]. Loti svarigs ir jautajums par to, kas ir izmainu celoni, kadi ir procesu virzosie speki. Daudzi domataji meginajusi atklat izmainu un procesu galigo celoni. Sos meklejumus grupejot, var konstatet divas pieejas: pirma liek uzsvaru uz materialiem, t.i., tehnologiskiem, ekonomiskiem, dabasvides un biologiskiem faktoriem; otra akcente ideju, garigo vertibu, etisko idealu, ticibas faktoru kauzalo lomu. Skiet, musdienas viena – galiga jeb pamatcelona meklejumi ir izlietojusi savas iespejas. Tagad socialajas zinatnes izmainu celoniba visbiezak tiek skaidrota ar daudzu speku un faktoru (gan garigo, gan materialo) mijiedarbibu. Cits kauzalitates aspekts: vai celoniskie faktori, speki ir iekseji vai areji attieciba pret izmainam un procesiem? Endogeni ir procesi, kuriem ir ieksejs, imanents celonis. Tie atklaj mainigaja realitate ietvertas (pastavosas) potencialas iespejas, spekus resursus. Eksogeni ir procesi, kuriem ir arejs celonis. Sie procesi ir reaktivi un adaptivi. Tie ir atbilde uz areju izaicinajumu (stimulu, spiedienu). Procesi var veidot: a) attistibu, b) ciklu. Ta ka attistibu un ciklu pamatigak apskatisim velak, tad seit ieskicesim tikai to visparigas aprises. Attistibas jedzienu izmanto daudzas zinatnes. Pasa visparigaka veida attistibu var traktet ka kvalitativu izmainu kopumu, ka procesu, kura neviens sasniegtais stavoklis neatkarto nevienu ieprieksejo, un stavoklu maina kopuma iezime procesa linearitati, t.i., noteiktu virzienu. Ta skatitu - attistibu var attelot ka augsup, vai lejupejosu liniju vai spirali. Sada pieeja atspogulojas ari jedziena „attistiba” lietojuma: „progresiva attistiba”, „regresiva attistiba”. Visbiezak, seviski ikdienas apzina, attistibu skaidro saurak – tas raksturojuma (definicija) ieklaujot vel vienu nosacijumu: katrs nakosais stavoklis salidzinajuma ar ieprieksejiem atrodas augstaka limeni. Tada gadijuma attistibu define ka procesu, kura notiek pareja no zemaka uz augstako, no vienkarsaka uz sarezgitako (komplicetako), no veca uz jauno. Dazreiz attistibas interpretacija izmanto V.G.F. Hegela atzinas par vienota divejadosanos pretstatos, to vienibu un cinu, kvantitativo un kvalitativo izmainu savstarpejo pareju, ka ari nolieguma noliegumu. Musdienas daudzi zinatnieki uzskata, ka tas ir parak vienkarsots attistibas skaidrojums. Dazi norada, ka attistiba ir multilineara, bet citi iet vel talak un aizstav viedokli, ka attistibu vispar nedrikst saistit ar linearitati – attistiba esot nelineara, jo jebkura attistiba esosa sistema vienmer un principa ir nepabeigta, un tiesi tapec nevar noteikt izmainu galigo raksturu un virzienu [18]. Dzilak izprotot sabiedribas dzives norises, atklajas, ka socialas sistemas noturigums, stabilitate, tas kongruentitates (savas identitates, atbilstibas sev) saglabasana un uzturesana („atrazosana”) ari ir process, kas ieklaujas attistiba un kopa ar kvalitativajam izmainam veido tas kopainu. Nereti ka attistibas sinonimu lieto evolucijas jedzienu. Cita procesa forma ir cikls. Tas ietver sistemas dalu, fragmentu izmainas, kuru rezultata (agrak vai velak) notiek atgriesanas sistemas sakotneja stavokli (slegtais cikls) vai tam loti tuva, lidziga stavokli (atvertais cikls). Cikls paredz atkartosanos, kas nav nejausa, bet nepieciesama, jo ta ieausta, iedibinata pasas sistemas daba. Ir teoretiki, kas cikliskas izmainas ieklauj attistiba. Socialo izmainu, procesu raksturosanai tiek izmantoti ari progresa un regresa jedzieni. Ta ka attistiba ir noteikta virziena verstas izmainas, tad rodas nepieciesamiba noteikt konkretu izmainu raksturu un vietu citu izmainu vidu. Lidz ar to progress, tapat ka regress, ir vertejosas, ar vertibam saistitas kategorijas. Progress ir pozitivi verteta atskiriba starp pagatni un tagadni (sasniegtais progress) vai ari starp tagadni un nakotni (iespejamais progress). Progresa idejas pamata ir atzina par cilveces lenu, pakapenisku, bet neatlaidigu virzisanos no pirmatneja bailu, tumsonibas un nekulturalibas stavokla uz arvien augstakiem cilvecibas un civilizacijas stavokliem [75]. Regress atbilstosi ietver degradesanos, t.i., kvalitates jeb ipasibu pakapenisku pavajinasanos, pasliktinasanos, pagrimumu – pareju no augstakiem stavokliem (limeniem) uz agrakam (zemakam, primitivakam) formam un stavokliem. Progresa atzisana parasti ir raksturiga optimistiskam skatam uz sabiedribu, tas attistibu un perspektivam, bet regress – pesimistiskam skatam uz cilveces noieto celu un gaidamo nakotni. Lielako dalu progresa koncepciju vieno sekojosas atzinas: • laiks ir neatgriezenisks, linears un tas nodrosina pagatnes, tagadnes un nakotnes nepartrauktibu; • izmainas kopuma ir orientetas noteikta virziena – neviena stadija neatkartojas un katra nakosa ir tuvaka iespejamai pilnibai neka iepriekseja; • progress ir kumulativs un tas norit vai nu evolucionari – pakapeniski, soli pa solim, vai ari periodisku kvalitativu lecienu veida; • pastav ipasi iekseji, sabiedribai imanenti piemitosi pasattistibas celoni, kuri veido sabiedribas ieksejas potences; • progress ir dabisks, nepieciesams, to nevar ne apstadinat ne atcelt; • parlieciba par nepartrauktu uzlabosanos, virzisanos uz prieksu, cerot, ka beigu stadijas kulminacija bus tadu vertibu ka laime, parpilniba, briviba, taisnigums, vienlidziba u.c. pilniga realizacija [75]. Progresa atzinaju vidu pastav atskirigi viedokli par progresa kauzalajiem, generejosajiem, virzosajiem spekiem. Providencialisma doktrina progresa virzosie speki ir dieviska griba, predestinacija. Heroisma doktrina progresu nodrosina ieverojamu personibu – monarhu, praviesu, likumdeveju, revolucionaru, karavadonu, zinatnieku u.c. darbiba. Organicisma doktrinai progresa pamatcelonis ir socialam organismam piemitosa speja augt, evolucionet, attistities. Konstruktivisma doktrina progresa avots ir cilvekiem imanenti raksturiga, neierobezota, neizsikstosa un neiznidejama, butiba bezgaliga speja macities un jaunradit, speja parmantot un nepartraukti papildinat zinasanas, meistaribu, tehnologiju, strategiju utt.. Ta ir cilveku speja parvaret sevi, savu ierobezotibu, speja izlauzties cauri grutibam, „parkapt robezas”. Ja iedzilinas progresa koncepcijas, tad atklajas, ka visai atskirigi var izprast un traktet progresa gaitu. Vieniem progress ir vienmerigs, pakapenisks, pectecigs process. Tas rit mierigi, izlidzinati, harmoniski, soli pa solim atklajoties un izversoties progresa potencialam. Citi turpretim uzsver, ka progress ir nevienmerigs, diskrets process, kura lenam, pakapeniski kvantitativajam izmainam seko paatrinajuma periodi, kas izraisa krasas lecienveidigas kvalitativas izmainas. Progress tiek panakts tiesi ar siem kvalitativajiem lecieniem. Lai butu progress, nepieciesama spriedze, pretrunas, konflikti, kuru atrisinasana virza sabiedribu uz augsu. Progresa ideja ir nesaraujami saistita ar jautajumu par ta kriterijiem. Seit vieta velreiz pasvitrot, ka progress ir vertejosa nevis aprakstosa kategorija. Sabiedribas attistibai veltita literatura sastopami visdazadakie progresa kriteriji un to pamatojumi. Apkopojot dazados viedoklus, var izcelt sadas pieejas: • tiek atzits absoluts, universals progresa kriterijs. Sai pieejai sastopami divi paveidi: a) par kriteriju tiek pasludinats izteles (fantazijas) radits ideals sabiedribas modelis, kurs pec autoru domam reprezente harmonisku, visaptverosu, pilnigu sabiedribas uzplaukumu. Sads viedoklis visbiezak atrodams socialas utopijas, kuras progress nozime tuvosanos sadam izdomatam, idealizetam stavoklim: Jaunai Harmonijai (R.Ovens), Saules pilsetai (T.Kampanella), komunismam (K.Markss un vina sekotaji); b) absoluto kriteriju veido, integrejot vairakus, pec autoru domam visiem sabiedribas locekliem nozimigus sabiedribas dzives parametrus, piemeram, cilveka muza ilguma palielinasanos, zinasanu pieaugumu, dazadu lietu razosanai patereta laika samazinasanos utt. [75]. • Universals, absoluts kriterijs nepastav un principa nav iespejams, jo visi procesi, visas izmainas ir ambvivalentas, neviennozimigas, problematiskas. To nozime un kvalifikacija ir atkariga no ta, kadam vertibam individi, grupas, skiras, nacijas dod prieksroku. Tapec lietojami tikai daleji, relativi kriteriji, un tie japiemero norobezotam, konkretam sabiedribas dzives jomam, bet ne sabiedribai kopuma. Sadi kriteriji varetu but: zinasanas, solidaritate, briviba, emancipacija, vara par apkartejo un savu dabu, taisnigums, vienlidziba, particiba, tehnologija u.c.. Citi sabiedribas petnieki, piemeram, francuzis Raimons Arons doma, ka par progresu var spriest tikai tajas dzives sferas, ja tur guti kvantitativi sasniegumi, kurus var merit un salidzinat. Tapec bezjedzigi spriest par progresu maksla, politika, tikumiba. Progress vienmer ir relativs. Kas vieniem ir progress, citiem var but stagnacija vai regress. Absoluta progresa kritiki norada, ka biezi vien progress kada joma ir iespejamas tikai uz citas jomas regresa rekina [60]. Musu gadsimta beigas arvien lielaku atzinibu gust tie zinatnieki, kuri uzskata, ka progress nav zinatniski konstatejams (nosakams) un verificejams. Vel vairak, visa ar progresu saistita problematika atrodas arpus zinatnes un ieklaujas ideologija. Svarigs sabiedribas attistibas faktors ir laiks. Visam izmainam, procesiem ir noteikts ilgums, tiem raksturigs laika tecejums. Visi procesi, notikumi jegu iegust, to maina un zaude citu izmainu, notikumu konteksta, t.i., laika. Vieni un tie pasi notikumi, procesi dazadu cilveku uztvere, pardzivojuma atspogulojas ka notikumi ar atskirigu ilgumu. Nepatikama, uzspiesta tuviba vai monotona, vienveidiga darba pavadamais laiks, skiet, „velkas”, „izstiepjas”. Turpreti saistosa, interesanta , aizraujosa nodarbiba vai miletaju tuviba tas pasas stundas aizrit nemanot. Dazi cilveki ir punktualitates apsesti, laika stingras sakartosanas parnemti. Citi, turpretim, vienmer nokave, laiku neplano, bezjedzigi iznieko savu un citu laiku. Laika individuala uztvere, redzejums un pardzivojums saknojas katrai vesturiski noteiktai sabiedribai raksturiga laika orientacija. Ta paradas: • laika apzinasanas limeni un dziluma, kur viena pola ir laika tecejuma, aizplusanas, „atveleta” laika galiguma saasinata apzina, bet otra – vienaldziga, neveriga, nesteidziga attieksme: „gan jau paspes”, „visu var atlikt uz ritdienu” utt.; • ka orientacija uz pagatni, tagadni vai nakotni; • laika uztveres un izpratnes formas: linears vai ciklisks laiks; • attieksme pret nakotni, kura var but pasiva, adaptiva, konstruejosa. Laika faktors sabiedriba paradas ne tikai noteiktu laika orientaciju forma, bet ari normativu ekspektaciju – „gaidijumu” veida. Ekspektacijas var but orientetas: • uz procesu, notikumu, stavoklu ilgumu (piemeram, stajoties lauliba tiek gaidits, ka uznemtas saistibas bus speka visu muzu; prezidentura ilgs likuma noteikto laiku, studijas - paredzetos 3 gadus); • uz procesu noteiktu atrumu (piemeram, atlautais auto kustibas atrums; finansialo lidzeklu aprites atrums; eksamenu kartosanas „atrums” sesija utt.); • uz noteiktu momentu statusa iegusanai (skolas gaitu uzsaksana, pilngadiba, pensionesanas vecums); • uz procesu ritmu un intervaliem (miegs – darbs/macibas/ - izklaide – miegs, partraukumi darba, mainas sardze utt.) [75]. Socialas izmainas, procesos laiks paradas divos veidos: 1) ka lidzeklis izmainu, procesu, notikumu merisanai. Seit atklajas laika kvantitativa puse un ta raditaji: pulksteni, kalendari, grafiki u.c. palidz identificet izmainas, noteikt to atrumu, ilgumu, ritmu utt.. Laiks saja aspekta atklajas ka grupetajs, sakartotajs, koordinetajs. 2) Laiks ka notikumiem un procesiem iekseji piemitosa, ontologiska ipasiba. Te atklajas laika kvalitativa puse, un to nosaka socialo procesu daba un raksturs. Piemeram, skatot kadu procesu, atklajas ta atrums vai lenums, ritmiskums vai haotiskums, ilgstamiba vai acumirkligums. Socialais laiks nodrosina cilveku, grupu, institutu darbibu sinhronizaciju, koordinaciju, secigumu, savlaicigumu, merisanu, diferenciaciju. Laika nozime mainas lidz ar to, ka sarezgitaka klust sabiedriba, tas instituti, organizacijas un uzdevumi. Industriala sabiedriba laiks ir kluvis par vienu no galvenajiem cilveku darbibas regulatoriem. Tas ir kluvis par vertibu – to var teret, ekonomet, sadalit. Tas ir ipasums, kuru var pardot vai apmainit. Ka teicis Bendzamins Franklins: ”Laiks ir nauda”. Sabiedribas procesualo dabu, attistibas partrauktibas un nepartrauktibas, pectecibas un jaunrades attiecibas atklaj tradicija un inovacija. Tradicija (lat. traditio nodosana, vestijums) visplasakaja nozime tiek interpreteta ka viss vesturiskais mantojums, kas aptver visu sabiedribas filogenezi. Sada skatijuma musdienu sabiedriba ir cilveces visas ieprieksejas attistibas reprezentacija. Sauraka nozime tradicija ir tikai tie mantojuma fragmenti, kuri ir saglabajusies tagadne un ar to ciesi savijusies. Manuprat, butisks ir tresais tradicijas skaidrojums: tradicija ir pieredzes uzkrasanas, saglabasanas un talaknodosanas mehanisms. Tradicija nodrosina parmantojamibu, pectecibu, recepcepciju. Tacu tradiciju nozime sabiedribas dzive neaprobezojas ar sim funkcijam. Tas piedalas sabiedribas dazadu dzives jomu sakartosana, stabilizesana, ka ari tas viengabalainibas, nepartrauktibas un kvalitativas noteiktibas nodrosinasana. Tradicijas efektivi darbojas gan haosa un neorganizetibas ierobezosana, gan socialo orientieru nenoteiktibas noversana. Tradicijas nodrosina individualas pieredzes transformaciju un ieklausanu kolektivaja pieredze, un otradi – ar tradiciju starpniecibu individs apgust ne tikai grupas un sabiedribas, bet ari visas cilveces pieredzi, turklat uzreiz koncentreta, sintezeta veida [72]. Termins „inovacija” atvasinats no anglu varda „inovation” - jauninajums, jaunievedums. Literatura so terminu lieto, lai apzimetu gan kreativu darbibu, gan sadas darbibas produktus, rezultatus. Inovacija ir vesturiski un sociali attistitas apsteidzosas adaptacijas izpausme. Ta ir subjekta atbildes reakcija uz nobriedusam pretrunam vina dzives nodrosinasanas sistema. Subjekts, lai noverstu socialas sistemas vai tas atsevisku fragmentu disfunkcionalitati, likvide (parvar) uzkratas pretrunas, ieviesot sistema jaunus elementus vai mainot esoso elementu (attiecibu, saisu) konfiguraciju utt. Inovacija nodrosina sistemas elastigumu, plastiskumu, varietati nepartraukti mainigajos apstaklos. Tradicija un inovacija ir divi viens otru lidzsvarojosi paskorekcijas speki, kas darbojas dinamiskaja socialaja lauka. Tradicijas un inovacijas pretnostatijums nav absoluts – tas viena no otras nav atdalitas ar neparvaramu barjeru. Tas neizsledz viena otru, bet ir saistitas ka attistibas iepriekseja un nakosa faze. Tikai statika, teoretisku petijumu ietvaros, tas iespejams izdalit un norobezot. To konkreta to attieciba var ieverojami variet dazados sabiedribas attistibas posmos. Inovaciju vai tradiciju prevalesana pieskir sabiedribas dzivei savdabigas iezimes, kuru intensitate ir atkariga no ta cik specigi un aptverosi ir kreativie vai stabilizejosie speki. Dominejot tradicijai, sabiedriba bus orienteta uz pagatni, bet dominejot kreativiem procesiem ta tieksies uz nakotni. Ka redzams no lidzsineja izklasta, tad socialas izmainas ir daudzskautnainas, ambvivalentas. So daudzveidibu megina aptvert dazadas sabiedribas attistibas teorijas. 2.2. Sabiedribas attistibas teorijas. Teorija ir kadas zinatnu nozares pamatideju un atzinu sistema, kas dod visparigu sistematizetu prieksstatu par petamo lietu, paradibu, procesu un notikumu likumsakaribam. Teorijas pamatu veido ideja par kadas noteiktas problemas izpratni un risinajumu. (Problema var but viena, bet idejas, ar kuru starpniecibu problemu var saprast, var but dazadas. Ja ir tikai viena ideja , tad nav alternativu teoriju).Problemas izpratne konkretaja teorija realizejas attieciga koncepcija. Koncepcija ir saprasanas forma, kura kategoriju un likumu sistema tiek izteikta kaut kadu lietu, paradibu, procesu, notikumu jega. Jega ir tas, ko mes radam saprasanas procesa. Atzinas par to, ka lietam, procesiem, notikumiem mes pasi pieskiram jegu, ka izpratne var rasties uz atskirigu ideju bazes, ir loti svarigas, lai izprastu, kapec vienu un to pasu problemu sakara rodas dazadas teorijas. Atzistot vai noliedzot kadu teoriju, mes konfrontejam savu un citu, t.i., teorijas raditaju, izpratni. Evolucionaras teorijas. Tas ir sabiedribas attistibas teorijas, kas visvairak izplatitas un visdzilak iesaknojusas lauzu pratos. Evolucionaro [lat. evolutio attisana] teoriju pamata ir kopigas atzinas par sabiedribas pakapenisku, galvenokart kvantitativu izaugsmi, par visas cilveces vesturiskas attistibas vienotibu, pat pilnigu sakritibu, virzoties (augot!) no zemakajam formam uz augstakajam. Evolucijas idejas aizmetnus var atrast jau seno domataju darbos: Protagora ieskicetaja cilveces cela no barbarisma lidz civilizacijai; Platona pardomas par taisniguma iedibinasanu sabiedriba; Aristotela koncepta par pareju no gimenes uz polisu (valsti). Viduslaikos cilveces vesturiskais gajiens tika saistits ar kristietibas izplatisanos un religiozitates pieaugumu. Jaunajos laikos tika proponeta ideja par vienu kopigu visai cilvecei ejamu celu, kas sastav no noteiktiem posmiem, kurus japarvar visam sabiedribam. 19.gs. ieverojamus panakumus guva dabaszinatnes. Zinatnieki, kurus neapmierinaja spekulativas filozofijas raditas vestures shemas, savus skatus pieversa fizikai un biologijai, atrodot sajas zinatnes analogijas un metaforiskus modelus sabiedribas skaidrosanai. Ta O.Konts veidoja savu socialo fiziku jeb sociologiju. Loti populara 19.gs kluva organisma un sabiedribas analogija. Abu lidziba tika atrasta gan strukturas, gan funkciju limenos. Tacu seviska veriba tika veltita tam, ka gan organisms, gan sabiedriba aug. Augsana nozime izversanos, palielinasanos, izplatisanos, sarezgisanos, diferenciaciju. Realizejot savas potences, gan organisms, gan sabiedriba aug nepartraukti no to rasanas briza. Augsana ir neatgriezeniska, pakapeniska – ta notiek, izejot noteiktas stadijas vai fazes, un to nevar apturet, nelikvidejot pasu organismu vai sabiedribu. Sie divi koncepti: lidziba ar organismu un augsana kluva par klasiska sociala evolucionisma pamatu. Seit gan jaatzime, ka, neskatoties uz paralelem starp biologiskam un socialam sistemam, socialo evoluciju nevar reducet uz biologisko evoluciju [75]. Literatura visbiezak par klasiska sociala evolucionisma aizsacejiem tiek mineti O.Konts, H.Spensers, L.Morgans, E.Dirkems. Ogists Konts uzskatija, ka sabiedriba ir organiskas dabas sastavdala. Ta lidzigi dabai ir paklauta likumsakarigai evolucijai. O.Konts bija parliecinats, ka par pasauli valda idejas un tapec vestures virzosie speki atrodami domasanas un zinasanu sfera. Si atzina atspogulojas O.Konta formuletaja tris stadiju likuma – cilvece garigi evolucione , izejot tris attistibas stadijas: 1) teologisko jeb fiktivo, 2) metafizisko jeb abstrakto, 3) pozitivo jeb zinatnisko. Atbilstosi sim garigas attistibas stadijam evolucione ari sabiedriba, virzoties no primitivas sabiedribas uz zinatnisko sabiedribu, pa celam izejot starpstadiju. Evolucijas gaita sabiedriba klust arvien sarezgitaka, diferencetaka, specializetaka. Herberts Spensers ir pats spilgtakais klasiska sociala evolucionisma parstavis. Vins uzskatija, ka evolucija ir universala, ka ta ir ieausta pasaules pastavesanas pamatnosacijumos. Evolucija ir no ieksienes rosinats un virzits arvien sarezgitaku formu veidosanas process. Sociala evolucija ir likumsakariga; ta norit pati no sevis, neatkarigi no cilveku gribas un iejauksanas. Tas pamata ir diferenciacija, kas izraisa un nodrosina pareju no vienkarsa uz sarezgito, no bezveidiga uz skaidri noteikto, no viendabiga uz specializeto ( no homogenitates uz heterogenitati),no mainibas, nepastavibas uz stabilitati. Sabiedribas dzive ta ir pareja no stavokla, kura personiba pilniba paklauta socialajam veselumam, uz stavokli, kura socialais organisms jeb sabiedriba kalpo to veidojosiem individiem. Ta ir virzisanas no piespiedu sadarbibas uz brivpratigu sadarbibu. Socialas evolucijas mehanisms balstas uz trim faktoriem: • vienveidigajiem un viendabigajiem iedzivotajiem ir raksturiga nestabilitate, jo iedzivotaji ir nevienlidzigi ieguta mantojuma, iegutas pieredzes, dzives apstaklu u.c. del. Tadejadi rodas lomu, funkciju, varas, prestiza un ipasuma diferenciacija. • Nevienlidzibai ir tendence palielinaties un socialajam lomam padzilinaties. Pieaug varas un mantiska nevienlidziba. Rezultata paplasinas sakotneja diferenciacija. • Ta ka cilveki, kas ienem vienadu stavokli lomu, funkciju, prestiza un particibas zina tiecas apvienoties, tad sabiedriba sak dalities frakcijas, skiras, grupas. Paradas robezas, kas apsarga sis apvienibas, tapec iedzivotaju segregacija pastiprinas un atgriesanas homogena stavokli nav iespejams [75]. Pateicoties so faktoru darbibai, vesture nomainas vairaku tipu sabiedribas: • sakuma ir vienkarsas, viena no otras izoletas sabiedribas, kuru locekliem ir lidziga nodarbosanas, un tapec neveidojas politiska organizacija. • So sabiedribu vieta nak sarezgitas sabiedribas ar darba dalisanu un funkciju sadalijumu socialo grupu starpa. Sadas sabiedribas centra ir hierarhiska politiska organizacija. • Dubultsarezgitas sabiedribas. Tas pastav noteikta teritorija; tam patstaviga konstitucija un noturiga likumu sistema. • Civilizacijas ka vissarezgitakie socialie veidojumi, kuri pastav ka nacionalas valstis, valstu federacijas vai lielas imperijas [75]. Vertejot sajas sabiedriba dominejosas orientacijas, H.Spensers sos tipus reduceja uz diviem sabiedribu modeliem : militara un rupnieciska tipa sabiedribam. Luiss Henrijs Morgans bija tehnologiska determinisma piekritejs. Vins uzskatija, ka socialo parmainu virzosais speks ir izgudrojumi un atklajumi, kas pakapeniski parveido cilveku dzivi. L.Morgans domaja, ka evolucijas vienveidibu un nepartrauktibu nosaka cilveku vajadzibu noturigums un universalums. Cilvekiem raksturigas partikas, majokla, komforta, drosibas u.c. vajadzibas mudina cilvekus meklet arvien jaunus so vajadzibu apmierinasanas lidzeklus un, tadejadi, rada jaunas tehnologijas. To ietekme mainas gimenes formas, radniecibas sistema, ekonomikas un politikas sferas, kulturas vertibas, sadzive utt. Pateicoties tehnologijas attistibai, cilveces vesture secigi mainas mezoniba, barbarisms, civilizacija. Emils Dirkems pievienojas viedoklim, ka sociala realitate paklauta universalai dabas kartibai un attistas saskana ar noteiktiem visparigiem dabas likumiem. Meklejot socialo saisu avotus, E.Dirkems pieversas darba dalisanai, kas vinaprat ir visparbiologiska paradiba un izpauzas ka organiskas dabas likums. Evolucijas galveno virzienu nosaka tas, ka laika gaita padzilinas, klust arvien sarezgitaka darba dalisana: diferencetaki klust darba uzdevumi, pienakumi un lomas. Si tendence ir saistita ar demografiskiem faktoriem: iedzivotaju pieaugums palielina iedzivotaju fizisko „blivumu” un pastiprina moralo „blivumu”, t.i., intensifice kontaktus, veicina saskari, nostiprina socialas saites, rada solidaritati. Sabiedriba sava cela virzas no „mehaniskas” solidaritates uz „organisko” solidaritati, kas raksturiga musdienu sabiedribai. Apkopojot klasiska sociala evolucionisma parstavju viedoklus, var atzimet sekojosas kopigas atzinas: • pastav sabiedribas analogija ar organismu un ta augsanu; • evolucijas avots ir pasa sabiedriba; • evolucione ne tikai sabiedriba ka veselums, bet var notikt ari visdazadakas parvertibas ar tas dalam; • evolucija, atskiriba no citam izmainam, procesiem, ir pakapeniska, nepartraukta, kumulativa; • evolucija ir lineara, progresejosa; • evolucija ietver secigas stadijas, no kuram nevienu nevar izlaist [60]. Sociala evolucionisma atzinam nepiekrita daudzi domataji. Barga kritika radija sis teorijas krizi un musu gadsimta pirmaja puse ta uz laiku zaudeja savu ietekmi uz socialajam zinatnem. Macoties no klasiska evolucionisma kludam un tam veltitas kritikas, apguvis jaunas teoretiskas atzinas, musu gadsimta piecdesmitajos gados evolucionisms atdzimst ka specigs, lidz pat musdienam ietekmigs socialo izmainu teoretiskais virziens – neoevolucionisms. Distancedamies no klasiska evolucionisma, tas vairs nebalstas uz filozofiju vai vesturi, bet uz konkretam zinatnem: paleontologiju, arheologiju, kulturantropologiju, etnologiju, historiografiju [75]. Amerikanu etnologs Leslijs Vaits aizstav domu, ka kultura ir instruments, ar kura palidzibu cilveki pielagojas (adaptejas) dabai. Galvenokart tas skar cilveku vajadzibu apmierinasanai nepieciesamas energijas apgusanu. Visas kulturas dalas ir savstarpeji saistitas un vadosa loma ir tehnologiskam sistemam. Politiskai organizacijai, normativam strukturam, zinasanu sistemai un ideologijai ir sekundara, atvasinata loma. Kultura attistas tadel, ka daudzveidigi klust energijas avoti, palielinas energijas paterins un tas izmantosanas efektivitate. Energijas utilizacija notiek evolucionejosa kapuma: sakuma cilveki izmantoja sava kermena fizisko energiju, pec tam – pieradinato majdzivnieku energiju. Attistoties lauksaimniecibai, par svarigako kluva zemes energija. Degvielas atklasana pavera celu jauniem energijas avotiem un, beidzot, musdienas cilveki iemacijusies izmantot atomenergiju. Kultura ir imanenta cilveka dabai. Tacu tai ir noteikta autonomija: tai ir patstaviga dzive un tas evolucija ir paklauta specifiskiem mehanismiem un likumsakaribam. Kulturas attistiba galvenokart ir endogena – pedejas butiskas izmainas areja dabasvide notikusas pirms 20 – 25 tukstosiem gadu. Sekojoso kulturas dinamismu nevar izskaidrot ar reakciju uz eksogeniem faktoriem – kulturas evolucijas izpratnes atslega atrodama pasa kultura [75]. Julians Stjuards, amerikanu antropologs, uzskata, ka vesturisko izmainu likumsakaribu noskaidrosanai ir japeta nevis visas cilveces kultura, bet gan atseviskas, laika un telpa lokalizetas kulturas. Salidzinosa analize atklajas so kulturu veidojoso komponentu daudzveidiba. Atskiribas un daudzveidiba rodas no ta, ka kulturas aiznem dazadas dzivesvides nisas un pielagojas dazadiem apstakliem. Evolucija aptver gan kulturu kopuma, gan atseviskus elementus. Evolucija ir multilineara, t.i., izmainas vienlaicigi notiek dazados limenos, virzienos un to „mehanisms” ari ir dazads. Kaut gan izmainas ir daudzveidigas, to pamata ir lidzigi celoni: tehnologiski, ekonomiski, politiski, ideologiski. Celonis var but kulturas recepcija un tikpat labi tas var but nejausas inovacijas. Celonu vidu prieksplana izvirzas tehnoekonomiskie faktori, kuriem sociuma ir strategiska loma, jo sabiedribas transformacija visbiezak ir atkariga no tehnologiskiem un ekonomiskiem institutiem. Izmainu izraisoso celonu hierarhija politika ir atbidita periferija, bet ideologijai ir tikai otrskiriga loma. Runat par butiskam kulturas izmainam, par jauna tipa kulturas rasanos var tikai tad, ja mainas (transformejas) tehnologija un ekonomika. Evolucijas virzienu raksturo sociokulturala integracija, t.i., kolektivaja darbiba tiek iesaistiti strukturali arvien sarezgitaki elementi [75]. Gerhards Lenskis uzskata, ka svarigaka loma cilveces vesture ir tehnologijas mainam. Tehnologiska attistiba realizejas tadel, ka laika gaita mainas pasaules parvaldisanai nepieciesamas informacijas kvalitate, apjoms un diapozons. Cilveces atdalisanas no dzivnieku pasaules saistita ar izravienu zinasanas nodosanas sfera un ar kopigu informacijas izmantosanu. Lielaka informacijas dala tiek nodota genetiska limeni, bet tas augstakas formas tiek apgutas individuali – ieklaujoties kultura. Zimju komunikaciju – informacijas apmainu ar zimju starpniecibu nomaina simbolu komunikacija, t.i., saskarsme realizejas ar simbolu starpniecibu, kurus izmanto informacijas kodesanai, uzglabasanai un apmainai ar tiem, kuri nav klat taja bridi. Simbolu sistemas radija principiali jaunu sakaru veidu, jaunas iespejas adapteties biofizikalaja pasaule. Iespejams, ka nakotne informacijas kvantitate un kvalitate laus apzinati un merktiecigi kontrolet cilveces evoluciju. Ari citi socialas dzives aspekti ir saistiti ar noteiktu tehnologijas veidu. G.Lenskis piedava sekojosu determinacijas kedi: tehnologija – ekonomika – politika – sadales sistema. Pastav ari atgriezeniska mineto elementu ietekme uz tehnologiju. Vietejo dabas apstaklu ietekme var rasties alternativas evolucijas linijas. Dazas sabiedribas var radit ekvivalentas, no galvenas tehnologijas atskirigas tehnologijas, kuras var darboties tikpat efektivi ka galvena [75]. Modernizacijas teorijas ari var uzskatit par klasiska evolucionisma musdienigu atvasinajumu. Tas radas iepriekseja gadsimta 50.- 60.gados. Visai atskirigas ievirzes teoretiki, izmantojot modernizacijas ideju, meginaja pamatot un izskaidrot parvertibas, kadas notika neatkaribu ieguvusajas postkolonialajas (jaunattistibas) valstis. Modernizacija, attiecinata uz so valstu sabiedribam, nozime pareju no tradicionalam (neindustrialam) sabiedribam uz industrialam sabiedribam. Pec Neila Smelsera domam, modernizacija aptver svarigakas dzives sferas. Ekonomika ta izpauzas ka jaunu tehnologiju paradisanas; pareja no lauksaimniecibas ka izdzivosanas lidzekla uz komercialu lauksaimniecibu; cilveku un dzivnieku muskulu speka aizvietosana ar nedzivas dabas energiju un maksligiem mehanismiem; pilsetveida apdzivoto vietu veidosanas un darbaspeka koncentracija noteikta telpa. Politiska sfera ta nozime pareju no cilts vadonu autoritates uz velesanu tiesibu, parstavniecibas, politisko partiju un demokratiskas parvaldes sistemu. Izglitibas sfera ta ir analfabetisma likvidesana, zinasanu un kvalificeta darba vertibas palielinasana. Religijas sfera ta ir atbrivosanas no baznicas ietekmes. Gimenes un laulibas sfera ta nozime gimenu ieksejo saisu vajinasanos un gimenes arvien lielaku funkcionalu specializaciju. Stratifikacijas joma – palielinas mobilitates un individualo panakumu nozime; atkariba no ienemama stavokla samazinas dazadu prieksrakstu loma un stingriba [60]. No klasiska evolucionisma modernizacijas teorijas atskiras ar divam svarigam iezimem: • modernizacijas process jaunattistibas valstis nav spontans – to uzsak, vada un kontrole so valstu intelektuala un politiska elite; • sis process nav stihisks – parmainas tiek vairak vai mazak planotas un merktiecigi virzitas , visbiezak apzinati kopejot vairak attistito Rietumu valstu pieredzi. Dazadi tiek skaidrota so sabiedribu velme modernizeties. Vieni to trakte no klasiska evolucionisma pozicijam ar visam sabiedribam neizbegamo strukturalo un funkcionalo diferenciaciju, t.i., modernizaciju izraisa neizbegama darba dalisana. Teoretiki ar socialdarvinistisku ievirzi norada, ka sabiedribu (kulturu, ekonomiku, organizacijas formu, militaru sistemu) cina modernizacija palidz labak adapteties, efektivak darboties, apmierinat arvien lielakam skaitam cilveku visdazadakas pieaugosas vajadzibas. Tresie uzskata, ka izskirosais ir modernako sabiedribu piemers, to pozitivie sasniegumi, kas lielakoties tiek apjausti spontani, pateicoties „demonstracijas efektam” – TV, Holivudas filmas raditajai particibai, personibas brivibai, milzigajam, daudzveidigajam un krasnajam paterina precu klastam utt.. Konvergences teorija (lat. convergere savstarpeji tuvoties, tiekties saiet kopa) biezi tiek uzskatita par modernizacijas teorijas paveidu. Ta radas 20.gs. 50. gadu beigas – 60. gadu sakuma, panika 70. un cieta sakavi 80.gadu beigas. Sis teorijas galvena atzina: musdienigu tehnologiju determinets kapitalisms un socialisms ekonomiski un politiski tuvinas, iegustot lidzigas iezimes un ipasibas. Abas sistemas pakapeniski sintezejas, veidojot kaut kadu treso formu. So teoriju varetu ari nepieminet, ja vien pagajusa gadsimta pasa nogale nebutu meginajumi atjaunot konvergences ideju un to pielagot postsocialisma valstim. Kops astondesmito gadu beigam, kad acimredzams kluva socialisma sistemas sabrukums, intensivi tika diskutets par postsocialisma valstu turpmakas attistibas optimalajiem celiem. Radikali noskanotie teoretiki – ta saucamas „soka terapijas” piekriteji, ieteica ar straujam kardinalam reformam likvidet visas vecas strukturas un institutus, tadejadi atbrivojot vietu jaunajam. Neokonvergences aizstavji, bridinaja, ka strauja, radikala un pat revolucionara, isa laika veikta, ar atbilstosu likumdosanu nesagatavota un jaunizveidotiem institutiem nenodrosinata pareja uz briva tirgus attiecibam, neizbegami radis „mezoniga” kapitalisma recidivus, kuri izraisis kedes reakciju: socialus konfliktus un satricinajumus, bet tie savukart – socialekonomiskus zaudejumus, attistibas tempa paleninasanos vai pat apsikumu un kritienu atpakal. Pec neokonvergences piekriteju domam, modernizacijai, t.i., parejai uz musdienigu sabiedribu janotiek lenam, pakapeniski, saglabajot un tik ilgi izmantojot vecas strukturas un institutus, lidz bus izveidojusies jauna sistema. Nav jasteidzas ar visaptverosu privatizaciju, valsts ipasuma japaliek ieverojamai materialo resursu dalai. Musdienigi (pec Rietumu parauga) apsaimniekojot valsts kapitalu vai ta dalas, ir janodrosina: darbaspejigo nodarbinatiba, socialas drosibas garantijas, kulturas, izglitibas un veselibas aizsardzibas sferu normala funkcionesana. Pielaujama valsts iejauksanas ekonomiskajos procesos, saglabajot centralizetas planosanas un regulesanas elementus utt.. Tika atgadinats, ka Rietumu attistibas modelis nav vienigais atdarinasanas cienigais; ka paraugam var kalpot ari Japanas un Austrumazijas „tigeru” pieredze [75]. Ari Latvijas teoretiku, politiku un tautsaimnieku vidu bija un ir so ideju piekriteji. Gan konvergences aizstavjiem, gan vinu oponentiem ir vera nemami argumenti, kuru patiesumu apliecinas postsocialisma valstu turpmaka attistiba. Vesturisko ciklu teorijas. Citu, no evolucijas idejas atskirigu sabiedribas attistibas paradigmu parstav vesturisko ciklu teorijas. So teoriju pamata ir ideja par to, ka sabiedriba kopuma (ari tas atseviskas sferas, piemeram, politiska iekarta, kulturas formas) vestures gaita virzas pa apli, t.i., to attistiba veido atseviskus noslegtus ciklus. Parasti cikls aptver sadas stadijas: rasanas - attistiba (izversanas) - uzplaukums - stagnacija – pagrimums – sabrukums – jauna cikla rasanas t.i., atgriesanas sakotneja stavokli utt.. Vesture periodiski iztukso savu potencialu un pec atgriesanas sakotneja stavokli sakas jauns cikls – jauns rinkojums cilveces vesture. Ja evolucionara attistiba katra nakosa faze atskiras no visam ieprieksejam, tad cikliskos procesos jebkura faze atkarto kadu jau agraka cikla bijusu fazi. Cikli var but noslegti un atverti. Noslegtu ciklu gadijuma procesu var attelot ka rinkojumu pa apli, bet atverta cikla gadijuma ka virzisanos pa spirali. Ari vesturisko ciklu teorijas izmanto analogijas un metaforas, kuras nem no ikdienas dzives. Sava muza cilveks pats sastopas ar astronomiskiem un biologiskiem cikliem. Vins var noverot politisko, ekonomisko, razosanas procesu cikliskumu. Populara ir analogija ar cilveka dzives cikliem, t.i., paaudzes nak un aiziet, bet cilveka muzs paliek vienads: berniba – jauniba – brieduma gadi – vecums. Skatot cikliskuma idejas genezi, dazi vesturnieki atzime, ka prieksstati par to, ka sabiedriba mainas cikliski, radas agrak neka evolucijas ideja. Ne tikai Aristotelis teicis, ka nav neka jauna zem saules. Atzinas par laika ritejumu ka muzigu atgriesanos atrodamas jau seno indiesu religiski filozofiskajos rakstos, seno egiptiesu mistiskajas macibas, seno judu religiskajos tekstos. Herodota (V gs.p.m.e.) rokrakstos atrodama pirma politisko rezimu cikliskuma shema: monarhija – tiranija – demokratija – ohlokratija – monarhija ... Polibijs (II gs.p.m.e.) domaja, ka visas sabiedribas pardzivo augsanas, uzplaukuma, zenita, pagrimuma fazes un viss sakas no jauna. Viduslaikos lidzigas domas bija Ibn Haldunam. Vins pielidzinaja civilizaciju ciklus organisma dzives cikliem: augsana – briedums – vecums. Renesanses laikmeta un Jaunajos laikos idejas, kas tuvas ciklu teorijai, pauda Nikolo Makjavelli, Tomazo Kampanella, Dzambatista Viko. Dzambatista Viko darba „Jauna zinatne”(1725) izteica domu, ka socialo dzivi var petit zinatniski. Vesture un sabiedriba ir cilveku darbibas rezultats, un tapec tai ir jabut pieejamai cilveku izzinai. Vesture verojama atkartosanas, kaut ari ta nav absoluta bijusa atgriesanas. Vina darba saskatama ideja par spiralveida kapumu – cikli atkartojas augstakos limenos ar zinamam kvantitativam un kvalitativam izmainam. Cikliem parasti ir tris fazes: 1) anarhija un barbarisms, 2) kartiba un civilizacija, 3) civilizacijas pagrimums un atgriesanas barbarisma stavokli. Sis fazes saistitas ar dazadam parvaldes formam (teokratija, aristokratija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas ipatnibam. Pastav ari zinama korelacija ar dominejoso cilveku raksturu: rupjs, bargs, labsirdigs, delikats izlaidigs. Dz.Viko uzskatija, ka lidz 18.gs. cilvece jau pardzivojusi divus ciklus: antiko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krisanu, un otru, kurs sacies ar barbarisma atdzimsanu viduslaikos un finisu sasniedzis Dz.Viko laika. Cikliskuma celoni Dz.Viko saskatija psihologija – dominejosas motivacijas un cilveka daba [66]. Osvalds Spenglers 20.gs. sakuma guva lielu ieveribu ar savu darbu „Eiropas noriets”. Pec vina domam, nav vienotas vestures, bet ir atseviskas unikalas „augstakas kulturas”. Realizejusas visas savas iespejas cilveku, valodu, ideju, makslas, valsts un zinatnes formas, kulturas mirst. Katra kultura pardzivo bernibu, jaunibu, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma faze ir civilizacija. Agonizejot kulturas parada noteiktas ipasibas: kosmopolitismu - lokalas perspektivas vieta; pilsetnieciskas saites – gimenes (radniecibas) saisu vieta; masu vertibas – tautas vertibu vieta; naudu – patiesu garigo vertibu vieta; seksu – maternitates vieta; rupju speka politiku – konsensa vieta. Tads agonijas stavoklis var turpinaties diezgan ilgi, tacu agri vai velu kultura sabruk un pazud no vestures skatuves. O.Spenglers nodalija astonas kulturas: egiptiesu, indiesu, babiloniesu, kiniesu, „apollonisko” (grieku un romiesu), „magisko” (bizantiesu un arabu), „faustisko” (rietumeiropiesu) un maiju kulturas. Vins konstateja, ka Rietumeiropas kultura sasniegusi pagrimuma fazi un prognozeja jaunas kulturas dzimsanu. O.Spenglera uzskati atkal guva rezonansi 20.gs. beigas, kad sakara ar gadsimta un tukstosgades mainu aktualizejas apceres par cilveces noieto celu un nakotnes perspektivam. Arnolds Toinbijs - ieverojams anglu 20.gs. vesturnieks un sociologs. Pec vina domam, nav vienotas cilveces vestures. Ir tikai atsevisku savdabigu, noslegtu civilizaciju vesture. Katra civilizacija izdzivo sadas fazes: 1) dzimsanu jeb tapsanu, 2) augsanu jeb attistibu, 3) depresiju jeb pagrimumu, 4) sairumu jeb dezintegraciju, 5) bojaeju jeb navi. Lai rastos civilizacijas, jabut divu faktoru sakritibai un mijiedarbibai: pirmkart, ir jabut cilvekiem – raditajiem, kuri vienmer ir mazakuma, un, otrkart, ir jabut optimaliem apstakliem t.i., apstakli nedrikst but ne parak labi, ne parak slikti. Civilizaciju rasanas un parmainu mehanismu A.Toinbijs skaidro ar „izaicinajuma - atbildes” koncepta palidzibu. Apkartne (vide) met izaicinajumu sabiedribai, kura ar radosa mazakuma (raditaju) spekiem atrod lidzeklus, lai atbildetu sim izaicinajumam. Civilizacijas augsanas stadija atbildes ir sekmigas, jo cilveki pieliek milzigus spekus, lai atrisinatu izvirzitos uzdevumus. Dezintegracijas un pagrimuma faze radosie speki izsikst. Civilizacija sairst no ieksienes. Pagrimums notiek tris apstaklu mijiedarbibas rezultata: • izbeidzies, izsicis radosa mazakuma speks; • vajs kluvis masu vairakuma atdarinasanas instinkts – tas atsakas akli kopet valdoso eliti; • irst socialas saites, zud sabiedribas ka veseluma vieniba. Uzrodas ari papildus faktori: lidzko sakas civilizacijas sabrukums, ta sak dumpoties barbari un plebeji, kuri vairs nevelas dzivot mazakuma paklautiba. A.Toinbijs domaja, ka noteiktie sabiedribas attistibas atkartosanas likumi dod iespeju paredzet galvenos nakotnes notikumus. Cilveces progresu vins saistija ar garigu pilnveidosanos un religisku evoluciju. Musdienas ciklu teorijas negust zinatnisku atzinibu. Ciklu ideja galvenokart tiek izmantota sabiedribas ieksiene notiekoso procesu skaidrosanai. Evolucijas un ciklu teorijas uzmanibu vers uz sabiedribas vesturiskajam izmainam. To, kapec un ka notiek izmainas, t.i., izmainu „mehanismu”, megina atklat funkcionala un konfliktu teorijas. Funkcionala teorija. Tas redzamakie parstavji ir Tolkots Parsonss, Roberts Mertons, Neils Smelsers. Skatot sabiedribu ka sistemu, funkcionalisti uzsver, ka pats svarigakais ir socialas sistemas saskanota harmoniska funkcionesana. Tas nodrosinasana liela loma ir socialam lidzsvaram, stabilitatei, kongruencei (saskanai) un dazadu dalu integracijai, it ipasi tam, ka katrs sabiedribas elements (individi, organizacijas, instituti) pilda savas funkcijas. Disfunkcija, pec R.Mertona domam, ir novirzes no visparpienemtam normam, dazadi konflikti utt., kas grauj sistemas viengabalainibu. Pec T.Parsonsa domam, katras atvertas socialas sistemas pamatus veido individu darbibas un mijiedarbibas. Censoties sasniegt nospraustos merkus, individi reage uz apkartejiem notikumiem, paradibam, objektiem, t.i., noteikta veida darbojas. Veikdami noteiktas darbibas, individi pilda noteiktas lomas. Lomu izpilditaju domas un riciba nav patvaliga, jo to nosaka kopigas normas un vertibas. Lai sociala sistema varetu normali funkcionet, ir jasaskano dazadu individu un grupu riciba. T. Parsonss izcel cetrus organizacijas limenus: 1) primarajam jeb „tehniskajam” limenim ir raksturiga tiesa elementu mijiedarbiba. Seit pastav tiess, personisks cilveku kontakts citam ar citu, darbibas korelacija ar apstakliem. 2) Parvaldes limeni tiek reguleta pirma limena elementu mijiedarbiba. Sis organizacijas limenis ir starpnieks strukturu arejas attiecibas; rupejas par cilveku materialo nodrosinajumu un verigi seko kartibas saglabasanai. 3) Institucionalas organizacijas limena kompetence ir „augstakas kartas” jautajumi: dazadi parvaldes instituti, administrativas padomes utt.. 4) Pasa augstakaja – valstiskaja organizacijas limeni runa ir par valsts un valdibas organizacijam, kuram ir kontroles un regulesanas funkcijas attieciba pret zemakajiem limeniem [73]. Sabiedribas pastavesana un saskanota darbiba ir atkariga no tas strukturu normalas funkcionesanas. Ar funkcionesanu tiek saprasta darbiba, kura veicina vai kave sociuma ka veseluma saglabasanos. Sadai darbibai ir jaatbilst 4 sistemprasibam (4 funkcionaliem imperativiem AGIL).,t.i., darbibai ir jabut 1) adaptivai (A – adaption) – javeicina sistemas pielagosanas tas apkartnei; 2) merkvirzosai (G – goal attainment) – merkus un to prioritates noteicosai, merku sasniegsanai nepieciesamo resursu mobilizejosai; 3) integrejosai ( I – integration) – sistemas vienotibas, veseluma un ieksejas kartibas uzturosai; 4) latenta parauga saglabajosai (L – latency) – sistemas lidzsvaru nodrosinosai. Stabila sociala organisma normali funkcionejosas dalas uztur un saglaba lidzsvaru, sistemas homeostazi. Dalas funkcione normali (pareizi), ja to darbiba atbilst sabiedribas stabilitati nodrosinosai vertibu orientacijai. Disfunkcija ir graujosa darbiba, kas versta uz sistemas stabilitates, noturiguma izjauksanu [73]. T.Parsonss uzsver, ka sociala sistema pastav divejadi procesi. Vieni ir integrejosi un regulejosi. Tiem ir kompensejoss raksturs – tie nodrosina lidzsvara atjaunosanu pec perturbacijam un garante sabiedribas dzives nepartrauktibu un atjaunosanu. Sie procesi ir versti pret atsevisku dalu disfunkcijam. Parmainas, jaunievedumi sabiedriba ir nepieciesami, bet tie jarealize bez konfliktiem. Konfliktus var apsteigt, sapratigi noversot disfunkcijas izraisosos faktorus. Otri ir strukturalo izmainu procesi, kuri skar pamatvertibu un normu sistemu. Strukturalas izmainas katra nakosa faze atskiras no ieprieksejas ar pieaugosu sarezgitibu, t.i., sistemas ietvaros palielinas specializeto elementu skaits un to daudzveidiba. Socialas sistemas izmainas notiek adaptacijas speju palielinasanas virziena. T.Parsonss izcel 4 galvenos izmainu mehanismus: 1) diferenciacijas mehanismu, kurs aptver strukturas un funkciju zina jaunu un specifisku vienibu (elementu) veidosanos. Sis mehanisms paradas, kad socialas sistemas kada struktura sadalas divas vai vairakas strukturas (vienibas), kuras atskiras sava rakstura un funkcionalo uzdevumu zina. 2) Adaptivitates palielinasanas mehanisms, kurs optimize katras jaunas vienibas efektivitati. Adaptivitates uzlabosanas rezultata socialajam strukturam klust pieejams plasaks resursu klasts, un tas var atbrivoties no daziem agrakajiem funkcionesanas ierobezojumiem. 3) Ieklausanas mehanisms, kas nodrosina jauno strukturu (vienibu) integraciju sabiedriba, saglabajot to saskanotu darbibu jaunos apstaklos. 4) Aksiologiska generacija ir vispareju normativo standartu veidosanas mehanisms, kas darbojas generalizejot jaunas normas un tas atbalstosas garantijas un stimulus. Visi cetri mehanismi darbojas kopigi, vienlaicigi, un to merkis ir nodrosinat sabiedriba harmoniju un homeostazi, normalu funkcionesanu un attistibu. Konfliktu teorija. Konflikts (lat. conflictus sadursme) ir preteju pusu, speku, interesu uzskatu, vertibu orientaciju sadursme. Pec konfliktu teorijas piekriteju domam, atskirigas vajadzibas, pretejas interese un to izraisitas sadursmes un cina ir sabiedribas attistibas galvenais dzinulis un virzosais speks. K.Markss, piemeram, revolucijas nosauca par „vestures lokomotivem”. Socialajas zinatnes lielaka interese par socialo konfliktu paradijas 19.gs. otraja puse un 20.gs.sakuma.H.Spensers socialo konfliktu uzskatija par neizbegamu paradibu cilveces vesture un par socialas attistibas stimulu. Lidzigas domas bija L.Gumplovics, F.Tenniss, F.H.Giddings, M.Vebers u.c.. G.Zimmels, kas ieviesa jedzienu „konflikta situacija”, konfliktu skata ka stridu, kuram ir psihologiski celoni. Vinaprat, konfliktam ir pozitiva loma stabilitates nodrosinasana un individu socializesana. Socialdarvinisti konfliktu uzskata par dabiskas atlases veidu. Par ta laika konfliktu koncepcijas spilgtako parstavi var uzskatit Karli Marksu un vina sekotajus [60]. Karlis Markss pievienojas evolucionistu optimismam un ticeja sabiedribas progresam. Par sabiedribas virzoso speku vins uzskatija skiru cinu, kuras avots ir pretrunas starp razosanas spekiem un razosanas attiecibam. Razotajspeki ir lietu un cilveku kopums, kuri nepieciesami,lai no dabas prieksmetiem razotu lietas, kas apmierina cilveku vajadzibas. Razosanas attiecibas ir cilveku savstarpejo materiali ekonomisko attiecibu kopums, kas veidojas uz razosanas lidzeklu ipasuma formas pamata. To galvenie elementi ir ipasuma, sadales un pateresanas attiecibas. Noteicosas ir ipasuma attiecibas uz razosanas lidzekliem. Skiras, kuram pieder razosanas lidzekli, ir valdosas skiras. Sabiedribas, kuras balstas uz razosanas lidzeklu privato ipasumu, razosanas attiecibu raksturiga ipasiba ir ekspluatacija un antagonistiskas pretrunas, kundziba un paklautiba. Sadas sabiedribas ari materialo labumu sadale notiek to skiru intereses, kuru rokas atrodas razosanas lidzekli. Ekspluatetas skiras darba rada materialas vertibas, bet darba rezultata lielako dalu piesavinas ekspluatatori. Ekspluatatoru un ekspluateto attiecibas ir nesamierinamas (antagonistiskas) , un tapec to starpa noris cina, pastav muzigs konflikts. Skiru konflikti seviski saasinas laika, kad mainas razotajspeki un veidojas jauns dominejosais razosanas veids ar jaunam razosanas attiecibam. Parasti valdosa skira ir ieintereseta esoso razosanas attiecibu saglabasana, bet jaunas – augosas skiras to nomaina. Pec K.Marksa domam, konfliktu var atrisinat tikai revolucionara cela, gazot valdoso skiru un tas vieta izvirzot skiru, kura nosaka jaunas razosanas attiecibas. Skiru konflikti pastaves tikmer, kamer privatipasuma bus razosanas lidzekli. Jauns posms konfliktu teorijas attistiba sakas 50-tajos gados, kad T.Parsonsa stabilitates, saskanas un lidzsvara koncepcijas oponenti izvirzija sabiedribas konfliktu modeli, kura ka konfliktejosas puses paradas dazadi politiskie speki: grupas, skiras, valstis ar nesavienojamiem merkiem, interesem, un tie sava starpa cinas par varas, stavokla, ienakumu saglabasanu vai pardali. Sis virziens apvieno veselu virkni loti atskirigu teoretiku, kas no dazadam pozicijam versas pret funkcionalismu. Terminu „konfliktu teorija” 1956.gada ieviesa Luiss Kozers sava darba „Sociala konflikta funkcijas”. Gadu velak tas jau sastopams Ralfa Darendorfa darba „Skiras un skiru konflikts industriala sabiedriba”. 1961.gada Londona iznakusaja Dzona Reksa gramata „Sociologiskas teorijas svarigakas problemas” konfliktu teorija jau figure ka patstaviga teorija [73]. Luiss Kozers socialo konfliktu uzskata par ideologisku paradibu, kura atklaj socialo grupu centienus un intereses cina par objektiviem merkiem: varu, statusu. Ienakumiem, vertibu orientacijam, normu noteiksanu un interpretaciju. Vinaprat katra sabiedriba ir noteikti sprieguma un potencialu konfliktu elementi. Konflikts ir loti svarigs duals socialas mijiedarbibas elements, jo tas veicina gan socialo saisu sairsanu, gan nostiprinasanu. Konfliktu vins verte ka socialas strukturas veidosanas, standartizacijas un uzturesanas instrumentu, kurs sekme grupu robezu noteiksanu un saglabasanu. Slegtas sabiedribas socialais konflikts sabiedribu sadala divas naidigas skiras (grupas), arda kolektivo saskanu, bet atvertas, pluralistiskas sabiedribas pastav nosacijumi konfliktu mierigam risinajumam (piemeram, tadas iespejas paver sociala mobilitate, pilsonu iesaistisanas socialos un politiskos procesos utt.), turklat instituti rupejas par sabiedriskas saskanas saglabasanu. Konfliktiem ir pozitiva loma ari tada nozime, ka tie kave socialas dzives stagnaciju un paver celu inovacijam [73]. Ralfs Darendorfs, musdienu vacu sociologs, noraida K.Marksa dalijumu skiras atkariba no attiecibam pret ipasumu un vietas razosana. Pec R.Darendorfa domam, skiru (grupu) un to starpa pastavoso konfliktu pamats ir nevienlidziba varas, ietekmes sadalijuma. Ikviena sabiedriba pastav noteiktu socialo statusu un lomu hierarhija. Vienas lomas dod varu, citas ne. Tie, kuriem ir vara, nav ieintereseti tas pardalijuma un stavokla izmaina, bet tie, kuriem varas nav - velas to iegut. Sis objektivas atskirigas intereses strukture sabiedribu potencialas konfliktu grupas. Respektivi, konfliktu pamats ir objektivs, un tas rodas starp tiem, kuriem ir vara un tiem, kuriem varas nav. Un ta, R.Darendorfa konfliktu teorija balstas un sekojosam pamatatzinam: • Jebkuras sabiedribas galvenas atskirigas iezimes ir kundziba, konflikti un apspiesana; • socialas strukturas pamata ir vienas cilveku grupas vara par citam, piemeram, uznemeja vara par stradniekiem, virsnieka par zaldatiem, pasniedzeja par studentiem utt.; • katrai sadai grupai ir kopigas intereses neatkarigi no ta, vai to apzinas vai ne grupu veidojosie cilveki; dazadu grupu intereses ir atskirigas un pretejas. Piemeram, konflikts var izraisities starp lietiskiem uznemejiem, kuri tiecas pec augstakiem ienakumiem un apkartejas vides aizsardzibas aktivistiem („zalajiem”), kuri cinas par gaisa un udens tiribu. • kad cilveki sak apzinaties savas intereses, tie var apvienoties skira. Par organizacijas formu var klut arodkustiba, politiska partija utt.. •skiru konflikti saasinas, ja: a) lielaka dala varas koncentreta nedaudzu cilveku rokas, bet parejiem tas gandriz nav; b) tiem, kuriem varas nav, ir atnemta iespeja to iegut; c) cilveki var brivi apvienoties grupas [60]. Konfliktu apspiesana rada saasinajumus, bet „racionala regulesana” konfliktus parvers par „kontrolejamu evoluciju”. Kaut ari konfliktu celonus nevar noverst, tomer liberala, „atverta” sabiedriba tos var parvaret individu, grupu vai konkurences limeni un tad tie klust par sabiedribas stabilizetajiem un integretajiem. 2.3. Globalizacija. Viena no raksturigakajam 20.gs. nosleguma iezimem ir globalizacija. Globalizaciju var traktet ka procesu kopumu, kas veido vienotu pasauli. Vel nesen vareja teikt, ka konkretas sabiedribas aprises sakrit ar nacionalo valsti, ka tai ir unikala, identitati nodrosinosa, neatkariga, pasuzturosa un paspietiekama ekonomika, kultura, politiska sistema utt., bet 20.gs. nogale atklajas cita aina. Musdienu pasaule sabiedribas ir kluvusas savstarpeji atkarigas visos aspektos: politiskaja, ekonomiskaja, kulturas u.c.. Pec daudzu teoretiku domam, sodien jaruna par politisko, ekonomisko un kulturas attiecibu strukturu, kas plesas pari jebkadam tradicionalam robezam, saistot atseviskas sabiedribas vienota sistema [4]. Ekonomikas sfera domine parnacionala koordinacija un integracija, pastav globala darba dalisana, milzigas daudznacionalas un transnacionalas korporacijas. Finansu tirgi jutigi uztver un momenta reage uz izmainam atseviskas, pat geografiski talas valstis. Lidz ar socialistiskas komandekonomikas sabrukumu tirgus kluvis par universalu, visu pasauli aptverosu ekonomisko mehanismu. Ari politiskaja sfera pastav dazada lieluma un ietekmes parnacionali veidojumi: a) politiski un militari bloki (NATO, SEATO), b) valdosas grupas vai koalicijas (Lielais astonnieks), c)kontinentalas un regionalas apvienibas (ES, AVOO, d) vispasaules vai starptautiskas organizacijas(ANO). Var apjaust vispasaules valdibas konturas – jau pastav vairakas parnacionalas institucijas, kas pilda svarigas valsts funkcijas (Eiropas parlaments, Hagas Starptautiskais tribunals, Interpols). Demokratizacijas procesi Latinamerika, Eiropas dienvidos un postkomunisma valstis liecina par to, ka parlamentara demokratija klust par universalu, dominejosu formu musdienu pasaule [60]. Kulturas sfera ari domine integracijas un vienadosanas tendences. Masu komunikacijas lidzekli, seviski TV, piegada miljardiem cilveku vienu un to pasu informaciju, dod vienu un to pasu kulturas pieredzi, tadejadi unificejot cilveku gaumi, uztveri, paradumus. Pasauli iekaro vienas un tas pasas paterina preces. Migracija, darbs arzemes, turisms lauj tiesi iepazit citu zemju tradicijas, uzvedibas normas, dzivesveidu. Nikulo, „izskist”, izzud vietejas kulturas tradicijas un, skiet, rietumnieciska masu kultura klust universala, izplatas visas valstis un kontinentos. Ka atzime polu sociologs P.Stompka, dazi vesturnieki, izcelot globalizacijas nozimi, izvirza „globalas vestures” ideju. Pec so vesturnieku domam, atsevisku tautu, naciju un pat regionu vesture zaude savu nozimi, jo vesturiskos procesus vairs nevar izprast un skaidrot, vadoties no nacionala vai regionala meroga procesiem. Uzmanibas centra jabut tiem procesiem, kuri izgajusi arpus tradicionalo vienibu (valstu, regionu, apgabalu) robezam un aptver visu pasauli. Citiem vardiem: globalas pasaules vesture ir savadaka; taja veidojas jauni virzosie speki, jauni mehanismi, jaunas tendences un tas nedrikst ignoret [75]. Globalas vestures ideja radusies nesen, bet par klasiskam var uzskatit tris globalizacijas teorijas: a) imperialisma teorija (DZ.A.Hobsons, V.I.Lenins,); b) neatkaribas teorija (P.Prebiscs, A.G.Franks, F.Kordozo, E.Faletto); c) pasaules sistemas teorija (I.Vallersteins). Talak sis teorijas P.Stompkas interpretacija. Imperialisma teorijas piekriteji uzskata, ka imperialisms ir kapitalisma attistibas pedeja stadija, kurai raksturiga precu parprodukcija un pelnas normas samazinasanas. Imperialisma stadija ekspansija, iekarosana, kolonizacija, citu valstu ekonomiska kontrole veido kapitalisma strategijas butibu. Imperialistiskas ekspansijas tris galvenie ekonomiskie merki ir: 1) iegut letu darbaspeku, 2) iegut letas izejvielas, 3) iegut jaunus noieta tirgus. Imperialistiska ekspansija sasaista dazada attistibas limena valstis. Pasaule klust asimetriska: dazas augstak attistitas valstis jeb metropoles ekspluate parejas daudzskaitligas mazak attistitas vai vaji attistitas valstis. Rezultata izveidojas netaisniga vienvirziena resursu un pelnas plusma, palielinas plaisa starp bagatajam un nabadzigajam valstim (bagatas klust vel bagatakas, bet nabadzigas vel nabadzigakas).Tikai ekspluateto vispasaules revolucija var likvidet so aplamo un netaisno kartibu [75]. Atkaribas teorija. Nedaudz savadakas idejas radas XX gs. vidu, kad veidojas attiecibas starp ta saucamajam pirmas un tresas pasaules valstim. Pec otra pasaules kara, seviski 60. gados, daudzas kolonijas bija ieguvusas valstisko neatkaribu, bet saglabajas to ekonomiska atkariba no bijusajam metropolem un citam augsti attistitajam valstim. Atkaribas teorijas pamatpienemums: tresas pasaules valstu atpalicibu nosaka ne tikai iekseji celoni, bet ari arejas ietekmes. Pasaules ekonomika var izskirt dominejoso centru, ko veido attistitas industrialas valstis, un periferiju, kuru galvenokart veido vaji attistitas agraras valstis, kas ir atkarigas no centra. Atkaribas teorijai ir divi paveidi: pesimistiskais un nedaudz cerigakais (optimistiskakais). Pec pesimistiska varianta, tresas pasaules milzigo atpalicibu nosaka: 1) tas apstaklis, ka starp kapitalistiskajam metropolem un atkarigajiem satelitiem ir izveidojusas nevienlidzigas attiecibas. Razosana tiek izmantoti vietejie darbaspeka un dabas resursi, bet lielako dalu virsprodukta (pelnas) piesavinas arzemju kapitals, t.i., sis virsprodukts aizplust no valstim – satelitiem uz metropolem; 2) atkarigas valsts elite (lielie uznemeji, menedzeri, augstas klases specialisti, politiki), savtigu interesu mudinata, izved savu naudu un mekle iespeju to ieguldit aiz savas valsts robezam. Citiem vardiem, vieteja elite pariet arvalstu kapitala kalpiba un bez ierunam izpilda visas ta prasibas. Periferijas valstis veidojas atkaribas vazas, jo vieteja elite, ieklaudamas arejas ekspluatacijas mehanisma un sanemdama dalu pelnas, nemaz negrib, ka tas valsts iegust ekonomisku neatkaribu. Vienigais socialais speks, kas potenciali spejigs saraut sis atkaribas vazas ir zemakas skiras, kuras nepiedalas pelnas sadale, bet iznes visu ekspluatacijas smagumu. Tacu zemako skiru iespejas kaut ko mainit ir loti niecigas, jo pretim stav varenas un vienotas metropoles un tam paklausiga vieteja elite. Atkaribas teorijas optimistiska varianta piekriteji uzskata, ka galvena problema ir ta, ka atpalikusajas valstis nav ne savas patstavigas tehnologijas, ne attistitas svarigako precu razosanas. Tapec, lai izdzivotu, jaieklaujas starptautiskaja kapitalisma sistema. Pat atkaribas apstaklos veidojas ta saucamais „bumeranga efekts”- arvalstu investiciju piepluduma rezultata atpalicibas un tradicionalisma „jura” veidojas musdienigu uznemumu un augstu tehnologiju „salinas”, kuras veidojas augsti kvalificetu stradnieku slanis; zinasanas un pieredzi iegust vietejie menedzeri, paveras iespejas veidot savus, iekszemes kapitala subsidetus uznemumus utt.. Pakapeniski veidojas vieteja vidusskira, uzkrajas vietejais kapitals. Ar laiku sis izmainas var radit kvalitativu lecienu – ekonomisku izravienu, kas likvidetu vai vismaz mazinatu ekonomisko atkaribu. Tadejadi globala mijiedarbiba ekonomikas sfera kalpo atkaribas un atpalicibas parvaresanai. Pec P.Stompkas domam, jaunas industrialas valstis (Brazilija, Meksika, Cile , Taivana, Dienvidkoreja, Singapura) un liela dala bijuso socialisma valstu demonstre tiesi sadu attistibas scenariju [75]. Pasaules sistemas (atkaribas) teorijas pamatlicejs ir Imanuels Vallersteins un ta ir populara Rietumu pasaule. Sis teorijas pamata ir ideja par to, ka vesturiski sabiedribu jaunas formas rodas relativi kompakti, veidojot centrus, no kuriem sis formas izplatas, sasniedzot talakus regionus. Laika gaita centri saglaba savu noteicoso un virzoso lomu attieciba pret periferijam. Runajot par cilveces vesturi, I.Vallersteins izskir tris galvenas stadijas. Pirma ir „minisistemu” stadija, kurai raksturigas relativi nelielas, ekonomiski paspietiekamas vienibas ar stingru iekseju darba dalisanu un vienotu kulturu. Tas domine laikmeta, kad noteicosas ir vaksana un medibas, un saglabajas lidz agraro sabiedribu laikmetam. Tad nak karta „pasaules imperijam”, kuras sevi apvieno daudzas agrinas minisistemas. So imperiju pamata ir ekonomika, kas orienteta uz zemkopibu. Tas koordinaciju nodrosina stipra militara un politiska parvalde, nezeliga administrativa, nodoklu un karaklausibas sistema. Sai stadijai raksturigi nepartraukti kari, svesu teritoriju sagrabsana un ieklausana imperijas sastava. Imperiju dzivotspeju grauj nepartraukti augosais birokratijas aparats u nespeja efektivi realizet administrativas funkcijas milzigajas teritorijas. Tresa stadija - „pasaules ekonomikas” jeb „pasaules sistemas” laikmets sakas lidz ar kapitalismu. Valsts ka regulejoss un kontrolejoss speks tad atdod vietu tirgum un brivai konkurencei. Vieniga valsts zina atstata funkcija ir nodrosinat un saglabat labveligus apstaklus ekonomiskam aktivitatem, saglabat brivas uznemejdarbibas strukturas un brivas tirdzniecibas iespejas [68], [75]. Kapitalisms paver sabiedribai milzigas izaugsmes iespejas. Iekseja dinamika un speja nodrosinat precu parpilnibu to padara loti pievilcigu plasam iedzivotaju masam. Savas pozicijas kapitalisms stiprina ari tadejadi, ka paklauj sev politisko varu un militaras strukturas. Moderno tehnologiju ieviesana un to izplatisanas specigi sekme un paatrina pasaules valstu hierarhizaciju. Izdalas tris limenu valstis: centralas, periferas un videja tipa – pusperiferas. Kapitalisms radas Rietumeiropas vadosajas valstis (tas veido centru). Laika gaita tas sasniedz pusperiferijas un periferijas. Ari tas tiek „iejugtas” pasaules kapitalisma sistema, bet tikai ka „piejuga”, t.i., lidzasstavosas valstis, kas nenosaka virzibu uz prieksu. Arvien samazinas to valstu skaits, kas nav ieklavusas pasaules kapitalisma sistemas orbita. Par sis tendences noturigumu liecina parmainas bijusajas socialisma valstis, kur sabrukot administrativai komandekonomikai, veidojas kapitalisma pamats – briva tirgus ekonomika [68]. Pasaules vienotas ekonomiskas sistemas veidosanas visai vienpratigi tiek trakteta ka globalizacijas pozitiva iezime, bet daudz pretrunigak tiek interpreteti kulturas sfera notiekosie procesi. Vienkarsojot var izdalit divus viedoklus: pirmais atspogulo kritiski noraidosu attieksmi pret kulturas sfera notiekosajiem procesiem. Tiek uzsverts, ka pieaugosa kulturas vesternizacija (pat amerikanizacija), komercializacija, masu kulturas izplatisanas liecina par agrak nepieredzetu „kulturas sinhronizaciju”, katastrofalu „kulturas daudzveidibas samazinasanos”, par „jauna barbarisma”, nekulturalibas rasanos. Otra viedokla piekriteji apgalvo, ka sasniegt attistitako musdienu valstu dzives limeni var tikai sekojot Rietumu attistibas modelim, pienemot Rietumu kulturas pamatvertibas un standartus. Raksturigi, ka sa viedokla adepti bez pienaciga pamatojuma, it ka passaprotami, pienem Rietumu kulturu par musdienu civilizacijas simbolu un socialas emancipacijas prieksnoteikumu. So viedokli atbalsta daudzi jaunattistibas valstu politiskas un ekonomiskas elites parstavji. Pedeja laika tas ir populars ari Centralas un Austrumeiropas valdoso aprindu vidu, kur tas iegust Rietumu fetisizacijas formu. Skatot kulturas globalizacijas problemas, P.Stompka piemin Ulfa Hannerza „globalas ekumenes” teoriju [gr. oikumene apdzivota zemeslodes dala]. U.Hannerzam „kulturas ekumene” ir regions, kura notiek nepartraukta kulturu mijiedarbiba – vienas kulturas fenomenu „tulkosana”, parnesana citas kulturas valoda. Vesture verojama pakapeniska ekumenes paplasinasanas, kas musdienas sasniedz globalus apmerus. Tradicionalas kulturas veidojas sabiedribas, kas pastav noteiktas robezas; tas ir piesaistitas sai telpai un laikam un atjauno sevi tiesos tas neseju kontaktos. Musdienu kulturas parvar jebkadus laika un telpas ietvarus un , pateicoties musdienu tehnologijam telekomunikaciju un transporta joma, veido globalo kulturas ekumenu. Kulturas plusmas globalas ekumenes robezas nav simetriskas un visos virzienos vienadas. Lielaka dala no tam ir vienvirziena procesi, kuros skaidri saskatams, kas veido kulturas paraugus, un periferija, kas tos uztver. Preteja virziena – no periferijas uz centru, kulturas fenomenu plusma ir loti nieciga un ierobezota. Pec U.Hannerza domam, centra – periferijas tipa asimetriska struktura nav vienota sistema, kas aptvertu visus kulturas slanus (dimensijas) un visus regionus. Ta ir daudzskaitligs konglomerats ar dazadiem specializetiem un regionaliem centriem, kuri laika gaita mainas un parvirzas. Paslaik par tadiem specializetiem centriem uzskatamas: ASV (zinatnes, jaunakas tehnologijas un masu kulturas joma); Francija (apgerbu modes un delikatesu joma); Japana (korporativas kulturas joma). Par regionaliem centriem izveidojusies: Meksika – Latinamerika, Egipte – arabu pasaule, Vatikans – katoliskaja, bet Meka – islama pasaule [75]. Izmantojot lekcija apskatitas teorijas, meginiet izanalizet procesus, kas notiek Latvija un ar Latviju. 3.Sabiedribu modeli. Modelesana ir objekta petisana ar modelu palidzibu. Modelis (lat.modulus mers, paraugs) ir katra reala vai iedomata paligsistema, kas lidziga kadam neizzinatam objektam un tiek izmantota originala (neizzinata objekta) petisanai. Ar modeli ka vienkarsaku sistemu aizstaj originalu, saglabajot ta butiskas iezimes, ipasibas un likumsakaribas. Modelesanas logiskais pamats ir secinajums pec analogijas, kurs dod nevis absoluti drosas, bet gan varbutejas zinasanas. Modelim, saglabajot atbilstibu (adekvatumu) originalam, vienlaicigi ir jabut vienkarsakam, izzinai pieejamakam u noderigakam neka originalam. Konkreta modela izvele ir atkariga gan no originala specifikas, gan ta, kadas zinasanas (piem., par strukturu, par izmainam, par attiecibam un savstarpejam sakaribam utt.) grib iegut par originalu. Atkariba no petijuma merka un noteikumiem, ka ari modela veida parasti izskir: fizikalo, matematisko un kibernetisko modelesanu. Fizikals modelis no originala atskiras tikai pec izmeriem (piem., lidaparata vai auto modelis aerodinamiskiem petijumiem). Matematiskais modelis ir matematisko sakaribu sistema, kas formalizeta veida apraksta originala funkcionesanu. Kibernetiskais modelis atspogulo objektu un sistemu funkcionesanu cita fizikala sistema ar analogiskam likumsakaribam. Ar modela palidzibu originalu var izpetit ta materiala (substrata), uzbuves (strukturas) un izturesanas (funkcionesanas) aspekta. Par savdabigiem modeliem var uzskatit ari cilveku raditas dazadu zinatnu teorijas. Sada aspekta skatoties, visas ieprieksejas lekcijas apskatitas teorijas ir vienas un ta pasas realitates – cilveku sabiedribas dazadi (to veidotaju subjektivaja redzejuma saknoti) modeli. Racionalizetas, sava laika zinatnes atzinas saknotas teorijas, censas fikset sabiedriba pastavosos spekus, strukturas, paradibas. Tiek atlasitas noteiktas pazimes, ipasibas, konstatetas tendences un no visa ta izveidota vairak vai mazak saskanota, logiski nepretruniga konstrukcija ( shema, koncepcija, teorija). Ka atzime D.Bells, katram zinatniekam ir tiesibas skatities uz sabiedribu caur savu „konceptualo prizmu”, „uzklat” realitatei savu „konceptualo shemu”. Pie tam speka ir ta saucamais „ass princips”, t.i., katrai shemai (teorijai) ir sava „ass”, ap kuru izkartojas petijuma logika. „Ass” nosaka petijuma specifiku, pieejas savdabibu problemam. Var but dazadas „asis”: vesturiska, politiska, ekonomiska, tehnologiska u.c. Tas nevar but patiesas vai aplamas, bet tikai derigas vai nederigas sabiedribas izpratnei. 3.1. Utopijas. Cilveki vienmer ir tiekusies pec labakas dzives, sapnojusi par laimigu nakotni, centusies paredzet sabiedribas attistibas perspektivas. Ja sajos meklejumos cilveku doma atraujas no istenibas, noraida to ka nepilnigu un pilnveidosanas necienigu un istenibas petisanas vieta laujas fantazijam, tad rodas utopijas. (T.Mors „Par labako valsts iekartojumu un jaunu salu Utopija”, T.Kampanella „Saules pilseta”, Fr.Bekons „Jauna Atlantida”). Utopija [ gr. u ne, ne + topos vieta (t.i., vieta, kuras nav); vai ari gr. eu labi + topos vieta (t.i., labklajibas zeme)] – zinatniski nepamatots idealas sabiedribas iztelojums. Ikdiena vardu „utopija” lieto, runajot par nepiepildamu sapni, projektu, kuru nav iespejams realizet. Par utopistu sauc galigi nepraktisku, istenibu ignorejosu, cilveku. Literatura sastopami atskirigi viedokli par to, kas ir utopija. Utopija tiek trakteta ka: • priekslaiciga patiesiba (A.Lamartins); • tieksanas uz labaku nakotni (A.Franss); • sabiedrisko attiecibu ideals (A.Sventohovskis); • intelektualas spekulacijas produkts, kas atrauts no masu kustibas un revolucionaras pieredzes (Z.Sorels); • sabiedriskie ideali, pec kuriem nakotne tieksies lielas masu kustibas (K.Manheims); • domas veikts eksperiments, lai noskaidrotu kadas hipotezes visas iespejamas sekas (E.Mahs); • sokejoss spogulis labi pazistamai realitatei (E.Blohs); u.c. varianti [74]. Utopiju var uzskatit par savdabigu sabiedribas modelesanas veidu. Utopijas uzplaukst laika, kad censas noteikt nojausamo socialo un tikumisko satricinajumu galvenos virzienus. Parasti tas notiek vesturiskas situacijas, kad grust veca kartiba, bet jauna vel nav izveidojusies; t.i., laika, kad pastavosa kartiba tiek pretstatita kaut kadam idealam, kurs pec ta piekriteju domam, spej atjaunot un uzlabot izjaukto lidzsvaru sabiedriba. Utopijas rodas cilvekam vai sabiedribas grupai saasinati izjutot pastavoso attiecibu nedabiskumu un nepieciesamibu apzinati izveleties citadu dzivesveidu. Utopisti nak no to cilveku vidus, kuri noraida iespeju dzivot pa vecam. Utopija attelota detalizeti izdomata, laika un telpa lokalizeta, tada sabiedriba, ko pamato alternativa sociali vesturiska hipoteze un kas autora izpratne ir labak organizeta neka ta, kura vins dzivo. Sada skatijuma par utopiju nevar atzit: • fantastiskus isstastus, ja tajos nav dots sistemisks sabiedribas vai tas nakotnes apraksts; • romanus par dazadiem notikumiem nakotnes sabiedriba, ja nav aprakstita tas uzbuve un funkcionesana; • aprakstus, kuros sabiedribas zemes dzivei lidziga dzive atspogulota kosmosa, pazeme vai zem udens; • sacerejumus par izdomatiem kariem, nakotnes tehnologijam utt., ja detalizeti nav paradita sabiedribas sociala uzbuve un funkcionesana; • pseidofeministiskus, psihopatiskus un pornofantastiskus sacerejumus [74]. Utopiju pamata ir noteikta veida domasana, savdabiga attieksme pret pasauli, istenibas un ideala krasa pretstatisana. Utopists nepienem pasauli tadu, kada ta pastav. Vins nesamierinas ar pastavoso kartibu un esosajam iespejam. Vins sapno, fantaze, projekte – domas parbauda to, ko vel nevar parbaudit dzive. Utopists vienmer ir orientets uz idealu, uz absolutu pilnibu (ka nu katrs to izprot). Tiesa, ne katrs sapnis par pilnibu ir utopija. Tas ir tikai tads sapnis, tada fantazija, kas balstas uz parliecibas, ka idealu (pilnibu) var sasniegt un saja sakariba izstrada izverstu sistemu, doktrinu par so sapni. Utopijai ir raksturiga pabeigtiba – viss ir sasniegts – sapnis piepildits, ideals istenots, laime ieguta, atliek tikai eksistet. Utopists ir maksimalists. Vins netic parkartojumiem, pakapeniskam izmainam. Vins negrib kaut ko mainit esosaja stavokli, negrib uzlabot esoso kartibu, bet tas vieta izvirza pilnigi citu sabiedribas modeli. Sava radikalisma del utopists ir tuvaks revolucionaram neka reformatoram. Utopisti ne vienmer zina, ko vajag darit, lai sasniegtu iecereto idealu. Tapec daudzas utopijas nav atrodamas izverstas un pamatotas darbibas programmas. Tacu pati utopija var klut par darbibas stimulu. Pec K.Manheima domam, par utopiju atzistama tikai tada transcendenta orientacija, kas, parejot darbiba, daleji vai pilnigi uzspridzina pastavoso lietu kartibu. Neskatoties uz satura atskiribam, utopijam ir kopigas iezimes, kuras pec C. Valsa (Ch.Walsh) domam ir ietvertas sekojosas atzinas: • cilveks pec savas dabas ir labs, bet vina trukumu celoni atrodami ne tikdaudz cilveka nemainigaja daba, cik nelabveligajos dzives apstaklos; • cilveks ir loti plastisks, mainigajos apstaklos pats viegli mainas; • nepastav neatrisinama pretruna starp to, kas ir labs individam un labs sabiedribai; • cilveks ir sapratiga butne, kura spejiga klut vel sapratigaka, un tapec iespejams noverst sabiedribas dzives absurdus un noteikt racionalu kartibu: • nakotne veidojas no tagadne pastavosajam ierobezota skaita iespejamibam, kuras var paredzet; • jacensas dot cilvekam laimi zemes dzive; • laimes nekad nevar but par daudz; • var atrast taisnigus valdniekus vai iemacit but taisnigiem tiem, kas izraudziti valdisanai; • utopija neapdraud cilveku brivibu, jo „patiesa briviba” sasniedzama tiesi utopija [74]. Katra utopija ir sava laikmeta un kulturas produkts. Dazadi laikmeti un kulturas rada sev raksturigas utopijas. Tacu neskatoties uz laikmeta, kulturas un regionalam atskiribam, utopiskaja domasana verojams zinams motivu noturigums. Saja aspekta utopijas iedala: • mierigas laimes utopijas, kuram raksturigi laimigas dzives meklejumi bez krasam parmainam un parsteigumiem. Tas stasta par tadas sabiedribas modela atrasanu, kas nodrosina pilnigu laimi visiem un uz visiem laikiem. • Dinamiskas labakas nakotnes utopijas, kas nedod gatavu laimes formulu, bet norada virzienu, kada ejot ta sasniedzama, t.i., parada, kada veida cilvece vares dzivot arvien labak, izmantojot jaunas iespejas. • Utopijas, kuras nestasta par dzives apstakliem, bet runa gan par cilveku – kadam vinam vajag but un kads vins var klut. Seit uzmaniba tiek pieversta nevis sabiedribas, bet cilveka domasanas, pasaules uztveres un izpratnes, t.i., vina psihes parveidosanai [74]. Utopiju petnieks, polu zinatnieks J.Sackis izmanto vairakus atskirigus utopiju grupesanas panemienus. Viena gadijuma vins utopijas iesaka iedalit divas lielas grupas: heroiskas un eskeipiskas. Heroiskas [gr.heroikos tads, kura izpauzas varoniba] utopijas sapni un vizijas savijas ar darbibas programmu un aicinajumu uz darbibu. Ta var svarstities no revolucijas lidz begsanai no apkartejas dzives. Butiskais – utopija skar, parnem visu cilveku ne tikai vina izteli. Eskeipiskas [angl.escape begt, glabties] ir visas tas utopijas, kuras nav aicinajums uz cinu par idealu. Sadas utopijas var asi, ar lielu patosu kritizet pastavoso kartibu, bet neaicina to mainit un iznicinat [74]. Cita varianta J.Sackis piedava citu utopiju grupesanas variantu: • vietas utopijas, kas stasta par kadu vietu, kur dzivo laimigi cilveki. Dazreiz si vieta ir tiras fantazijas auglis (sala, planeta, pazeme utt.), citreiz ta var but reali eksistejosu vai pagatne pastavejusu sabiedribu idealizacija. • Laika utopijas, kas stasta par pagajusiem vai turpmakiem laikiem; par notikumiem, kas bijusi vai bus. Piemeram, „zelta laikmets”, „vecie labie laiki”, dazadi „pasaules gala” varianti utt.. • Arpuslaika utopijas, kuru ideals atrodas arpus Zemes laika un vietas un saistas ar „muzigam” vertibam – Dievu, Dabu, pratu u.c.. • „Ordena” utopijas, kuras necer, ka iespejams parveidot visu sabiedribu, tapec tiek izveidotas slegtas, no apkartejas sabiedribas izoletas „glabsanas salinas”, kuras cilveki censas saglabat uzticibu izveletam idealam. Tads ideals var but no pasaules norobezots klosteris, ordena braliba, sektantu kolonija t.tml.. Galvena nav telpiska, bet gan gariga norobezotiba. • Politiskas utopijas, kas izvirza politiskus merkus un censas parveidot visu sabiedribu ( pat pasauli!) lidz pasiem pamatiem [74]. Utopiju daudzveidibu parada ari citi literatura sastopami grupesanas veidi, piemeram, sada sakartojuma: • pec socialo interesu grupam (vergturu, dzimtzemnieku, birokratijas, tehnokratijas utt.); • pec problematikas ( par ipasumu, varu, zinatnes un tehnikas sasniegumiem, tikumibas problemam, brivibu, socialo vienlidzibu utt.); • pec laikmeta, kura tas radusas (antikas, viduslaiku, renesanses utt.). Pastav ari utopijas pretmets – antiutopijas, kuras dazreiz sauc ari par negativajam utopijam. Antiutopija ir pozitivas utopijas karikatura – sacerejums, kura merkis ir izsmiet pasa ideala (absolutas pilnibas) ideju, izsmiet utopiju ka tadu. Antiutopija parasti rada absurdu situaciju, kada rodas, ja konsekventi – lidz logiskajam sekam lauj attistities kadai izdomatai vai sabiedribas dzive reali pastavosai paradibai, tendencei. Dazreiz tiek izversta regresa ideja – pareja no sarezgitakam, augstak attistitam socialas dzives formam uz vienkarsakam un primitivakam. Musdienu utopijas visai ieverojami atskiras no klasiskajam utopijam. Tas, lielakoties, vairs neruna par sabiedribas idealu un neveido sabiedribas pilnibas modelus, bet rada vai nu tagadnes alternativu ( kas var but tala no ideala), vai ari dazadu projektu realizacijas sekas. Daudzi utopisti vairs netic makrosocialiem risinajumiem – iespejai parveidot sabiedribu politiskiem lidzekliem, padarit to sociali taisnigaku un tikumiskaku, bet savas ceribas saista ar sabiedribas dzivesdarbibas procesu vadisanu, parvaldisanu un regulesanu atbilstosi zinatniski tehniskas revolucijas principiem. Vinu sapnis – tadu tehnokratisku kartibu, kura tehnika un tehnologijas nepielautu cilveciskas kludas. Saja sakariba interesanta ir L.Sergenta konstatacija: klasiskajas utopijas primarais bija tikumiskais ideals, bet sociala organizacija sekundara, turpreti musdienu utopijas primara ir racionala civilizacijas organizacija, bet viss parejais – tikumiba, socialais taisnigums, briviba utt., ir pakartots vai atvasinats [60]. Cits musdienu utopiju atzars ir cilveka pasrealizacijas utopijas, kuru merkis ir atbrivot cilveku apzinu, likvidet visus ierobezojosos principus un konvencionalo jeb kulturas normu znaugus. Tas sludina brivibas triumfu, dabiskumu, atklatumu, aicina but tadiem, kadi mes patiesiba esam sava butiba. Sis utopijas sola izvest cilveku (un cilveci) arpus sliktas, personibu apspiedosas, represivas sabiedribas. Piedavatie celi var but dazadi: misticisms, narkotikas, genu tehnologijas, saplusana ar dabu, Erosa atbrivosana utt.. XXI gadsimta utopija nav atmirstosa paradiba – rodas arvien jauni sapni un fantazijas. 3.2. Vesturisko un lokalo sabiedribu modeli . Modelos sabiedribu var atveidot, izcelot kadu no divam dimensijam: laika vai telpisko. Pirmaja gadijuma sabiedribas tiek izvietotas uz laika skalas – veidoti dazadi sabiedribas vesturiskas attistibas shemas (modeli). Otraja varianta - meginats apjaust, cik dazadas sabiedribas pastav lidzas - viena laika, bet dazados pasaules regionos. Meginot apjegt lielas izmainas, kadas Eiropa bija verojamas kapitalisma sabiedribas veidosanas laika, tika raditi dazadi hipotetiski sabiedribas modeli. Tiem vajadzeja atspogulot sabiedribas attistibas gaitu, fikset sasniegtos stavoklus un paradit pedejas stadijas butiskas atskiribas no visiem ieprieksejiem stavokliem. Dazadu sabiedribas modelu veidosana balstijas uz pienemumu, ka vestures procesam ir vienota logika, iekseja jega, regularitate un virziba. Jauzsver, ka tie bija tikai analitiskos nolukos veidoti sabiedribas modeli, nevis realas vesturiskas sabiedribas. Sabiedribas vesturiskie modeli ir dazadi. Vienu modelu kopu veido ta saucamie dihotomiskie [gr.dicha divas dalas + tome griesana - vesela sadalisana divas dalas] modeli. H.Spensers viens no pirmajiem iezimeja sabiedribas attistibas polaros, t.i., sakuma un beigu punktus – militaro un industrialo sabiedribu. Iezimes Militara sabiedriba Industriala sabiedriba Dominejosa orientacija Teritoriju aizsardziba un iekarosana Mieriga precu (pakalpojumu) razosana un apmaina Integrejosais (apvienojosais) princips Spriegums, bargas sankcijas Briva kooperacija, vienosanas Attiecibas starp individiem un valstim Valsts dominesana, brivibu ierobezosana Valsts apkalpo individu vajadzibas Attiecibas starp valsti un citam organizacijam Valsts monopols un dominesana Nevalstisko organizaciju autonomija Politiska struktura Centralizacija, autokratija Decentralizacija, demokratija Stratifikacija Prieksrakstits (noteikts) statuss, zema mobilitate; ? - slegta sabiedriba Sasniegtais statuss, augsta mobilitate, atklata sabiedriba Ekonomiska aktivitate Autarkija, protekcionisms, paspietiekamiba Savstarpeja ekonomiska atkariba, briva tirdznieciba Dominejosas vertibas Drossirdiba, disciplina, paklausanas, lojalitate, patriotisms Iniciativa, atjautiba, izgudrosanas spejas, neatkariba, augligums (efektivitate) [75] E.Dirkems savai dihotomiskajai tipologijai par pamatu nema socialo saisu dazado kvalitati: „mehaniskas solidaritates” pamata ir asinsradnieciba, individu un vinu funkciju lidziba un vaja attistiba; „organiskas solidaritates” pamata ir savstarpeja kooperacija, lomu un darbibas veidu daudzveidiba. Sabiedribas iezimes Mehaniska solidaritate Organiska solidaritate Aktivitates raksturs. Galvenas socialas saites Vienveidiga morale un religiska apzina Loti diferenceta. Savstarpeja papildinasana, savstarpeja atkariba Individa stavoklis Kolektivisms, koncentresanas uz grupu, kopibu Individualisms, koncentresanas uz individa autonomiju Ekonomiska struktura Izoletas autarkiskas, paspietiekosas strukturas Darba dalisana, grupu savstarpeja atkariba, apmaina Sociala kontrole Represivas tiesibas, kriminalsodi (kriminalkodekss) Aizsargajosas (restitutivas) tiesibas, aizsargajosi kontrakti (civilkodekss) [75]. Dihotomisku tipologiju izvirzija ari Ferdinands Tenniss, noradot, ka janoskir „kopiena” (Gemeinschaft), kura valda stipras, intimas, personiskas sabiedriskas saites, un „kopsabiedriba” (Gesellschaft) ar tai raksturigiem bezpersoniskiem, pastarpinatiem un tiri instrumentaliem kontaktiem. „Kopsabiedriba”cilveku attiecibas nosaka aprekins. Sabiedribas iezimes Kopiena (Gemeinschaft) Kopsabiedriba (Gesellschaft) Socialas attiecibas Radniecibas Ekonomiskas apmainas Tipiskie instituti Gimene Valsts un ekonomika Individa tels „Es” tels Personiba, pilsonis Bagatibas formas Zeme Nauda Likumdosanas tips Gimenes tiesibas Kontrakta tiesibas Apdzivotibas formas Lauki, ciems Pilsetas Sociala kontrole Parazas, religija Likums un sabiedriska doma [75]. Popularakie ir tris stadiju modeli. O.Konts, uzskatidams, ka vesturisko izmainu virzosais speks ir zinasanu kvantitativs un kvalitativs pieaugums, cilveces attistiba atskira 3 stadijas: teologisko, metafizisko un pozitivo. Pec L.H.Morgana domam, sabiedribas attistibu virza izgudrojumi, atklajumi, tehnologiskie jaunievedumi, un saistiba ar tiem var izdalit tris sabiedribas modelus (fazes): mezonibu, barbarismu, civilizaciju. (So shemu no L.H.Morgana aizguva Fr.Engelss, bet velak marksistiskaja literatura to izmantoja visai reti). K.Markss, balstidamies uz savu pienemumu par katrai sabiedribai raksturigajam attiecibam starp razosanas spekiem un razosanas attiecibam, izdalija tris sabiedribas attistibas stadijas – sabiedriski ekonomiskas formacijas: neantagonisko – 1, antagonisko, neantagonistisko – 2 . F.Engelss un Marksa sekotaji sis tris stadijas sadalija piecas, un si shema joprojam domine musu skolu vestures programmas: 1) pirmatneja kopiena – primitivais /nolidzinosais/ komunisms ( pirma neantagonistiska); 2) verdzibas iekarta (pirma antagonistiska); 3) feodalisms (otra antagonistiska); 4) kapitalisms (tresa antagonistiska); 5) komunisms (otra neantagonistiska). 20.gs. Vislielako atzinibu guva un visilgak zinatniskaja aprite noturejas tradicionalas un industrialas sabiedribas modeli, kurus pagajusa gadsimta otraja puse papildinaja postindustrialas sabiedribas modelis. Tradicionala (pirmsindustriala) sabiedriba. Tradicionala sabiedriba aptver loti plasu socialo paradibu un procesu diapazonu. Par tradicionalam tiek uzskatitas sabiedribas ar visai atskirigiem attistibas limeniem – sakot ar primitivam sabiedribam lidz pat kapitalisma sakuma posmam. Jedziena „tradicionala sabiedriba” konkretais saturs atkarigs no teoretiska konteksta, kada tiek lietots tradicionalas sabiedribas modelis. Teoretiku vidu nav vienpratibas par laiku un kriterijiem, kas nodalitu tradicionalo sabiedribu no velakiem stavokliem. Pastav dazadi viedokli par laiku, lidz kuram domineja tradicionala sabiedriba. Vieni so robezu saskata 16.gs., otri -17.-18.gs. , tresie – lielo revoluciju laiku. Ceturtie norada, ka tradicionalo sabiedribu robezas nevar stingri noteikt – tas laika zina ir izpludusas. Relativu robezu var iezimet ar jaunas socialas kartibas nostiprinasanos. Sada skatijuma tradicionala sabiedriba „tira veida” vai ar velaku stadiju elementiem var pastavet un pastav ari musdienas dazados pasaules regionos. Ka galvenie kriteriji, kas lautu velakas sabiedribas nodalit no tradicionalas sabiedribas, tiek mineti tehnologija, industrializacija, dazadu funkciju specializacija un diferenciacija. Piemeram, V.Rostovs par tradicionalu atzist tadu sabiedribu, kura nav spejiga radit un izverst tehniskos jaunatklajumus, sabiedribu, kura pastav robezas produkcijas razosanai un tas noietam. M.Levi tradicionalo sabiedribu saista ar maz- vai neattistitu specializaciju un vaji diferencetam sabiedribas un razosanas funkcijam [57], [59]. Apkopojot literatura sastopamos raksturojumus, var atzimet sekojosas tradicionalas sabiedribas pazimes: • lidzas pastav kopienas un privatais ipasums; • privatipasums ir varas, socialas strukturas un noslanosanas pamats; • ta ir agrara sabiedriba, kura balstas uz naturalo saimniecibu; • taja vaji attistita darba dalisanas sistema; • vaja vai vispar nepastav lauksaimniecibas darba specializacija un profesionalizacija; • vietejo razosanas un paterina veidu prevalesana – preces tiek razotas savam paterinam; • tirgi ir ierobezoti un tiem galvenokart ir vieteja nozime; • ekstensiva razosanas attistiba; • tautsaimniecibas koordinaciju nodrosina cietsirdigas administrativas sistemas stipra un militarizeta vara; • domine speks, akla paklausiba varai; • nesaudziga nodoklu sistema un karaklausiba; • pastav parmantojama kartu hierarhija; • domine vietejas normas, vertibas, religijas, tradicijas, gimenes modeli utt.; • nepastav visu pilsonu lidztiesiba un briviba; • nav vai vaji attistita demokratija (tiesas demokratijas elementi); u.c. Lai sabiedribu uzskatitu par tradicionalu, nav jabut speka visam minetajam iezimem [57], [59], [60]. Industriala (rupnieciska, tehniska) sabiedriba. Ta nomaina tradicionalo sabiedribu. Industrialas sabiedribas pamats ir zinatniski tehniska revolucija, kas izpaudas tehnisko jaunievedumu masveidiga un visaptverosa izmantosana razosana un parvalde, kas savukart radikali parmainija visas sabiedribas strukturas, sakot ar socialas saskarsmes un uzvedibas formam lidz pat racionalitatei domasana kopuma. Jauno sabiedribas modeli O.Konts un H.Spensers sauca par rupniecisko sabiedribu un uzskatija par sabiedribas augstako tipu. Pec vinu domam, to raksturo izversta darba dalisana, rupniecibas intensiva attistiba un miermiligi ideali. Aklu paklausibu varai nomaina parlieciba, ka galvenais sabiedribas tikums ir individu briviba. Piespiedu kooperaciju nomaina individu brivpratiga sadarbiba, hierarhisko statusu sistemu – savstarpejo ligumu sistema. Speka vieta nak simpatijas un likums. Valdibas svarigaka funkcija – pilsonu audzinasana. Dazadus industrialas sabiedribas aspektus petijusi M. Vebers, E.Dirkems, F.Tennis, I.Sumpeters, T.Parsonss un daudzi citi. No vinu darbiem var izlobit, ka industriala ir sabiedriba, kura: • pastav spilgti izteikta specializacija un profesionalizacija; • noteicosa ir precu masveida razosana neierobezotam tirgum; • izversta visaptverosa mehanizacija un masinizacija; • austa iedzivotaju mobilitate un urbanizacija; • notiek kvalitativas izmainas nacionala paterina struktura; • nostiprinas demokratija; • izveidojas plasi darba tirgi, kas dod iespeju nodalit razotaja un pateretaja lomas, darba vietas no gimenes saimniecibas; • notiek lauksaimniecibas darba profesionalizacija un raziguma kapinasana; • atraisas spejas visu laiku pastavigi attistities, atri parkartoties un pielagoties mainigajiem apstakliem; • tiek parrauta mazo socialkulturalo grupu noslegtiba un paspietiekamiba; • rodas elite un marginalas [lat. margo, marginis mala, robeza] grupas, kas inicie antiautarkiskus [ gr. anti pret + gr. autarkeia neatkariba, iztiksana ar pasu lidzekliem] procesus, piespiezot tradicionalo sabiedribu parkartoties racionala tirgus prasibam; • pastav labveligi motivi (nacionalisms, protestantiska etika, uznemibas gars, konkurence, pelna, politisko darbinieku ambicijas utt.) socialekonomiskiem parkartojumiem; utt. [60]. Gramata „The Penguin Dictonary of Sociology” minetas sekojosas industrialas sabiedribas pazimes: • nacionala vienotiba tiek panakta ar valodas un kulturas palidzibu; • razosanas komercializacija un savam paterinam orientetas ekonomikas izzusana; • masinrazosanas dominance, produkcijas razosana rupnicas; • lauksaimnieciba nodarbinato samazinasanas; • sabiedribas urbanizacija; • strauja analfabetisma samazinasanas; • velesanu tiesibu pieskirsana iedzivotajiem un politikas institucionalizesanas ap masu partijam; • zinatnes sasniegumu pielietosana visas dzives sferas, it seviski industrialaja razosana, un socialas dzives pakapeniska racionalizacija [59]. Izverstu industrialas sabiedribas analizi pagajusa gadsimta sesdesmitajos gados veikusi francu zinatnieks Raimonds Arons un amerikanu zinatnieks Volts Rostovs. Biezi vini tiek mineti ka industrialas sabiedribas koncepcijas izveidotaji. Analizedams un novertedams pec otra pasaules kara verojamo lielo izaugsmi razosana un paterina, R.Arons ieteica to saukt par „jaunu rupniecisko apversumu”. Kvalitativais pacelums ir kolosalu parmainu rezultats, un ta virzosais speks ir razosanas automatizacija, butiska darba raziguma palielinasanas, milzigs sarazotas produkcijas apjoma pieaugums un „revolucija ienakumos” [2]. V.Rostovs gramata „Ekonomiskas izaugsmes stadijas; Nekomunistiskais manifests” (1960) iedala visu agrako un musdienu sabiedribu attistibu piecas stadijas: 1) tradicionalas sabiedribas stadija; 2) parejas sabiedribas stadija, kad tiek raditi uzplaukuma prieksnoteikumi (mainas cilveku psihologija un Nutona idejas atraisa izgudrosanas garu, uznemibu, gatavibu risket utt.). Si stadija aptver Rietumeiropa 18.gs. un 19.gs pirmo pusi, ASV 19.gs sakumu, jaunattistibas valstis 20.gs.vidu. 3) Uzplaukuma jeb rupnieciskas revolucijas stadija, kad palielinas uzkratais kapitals, strauji attistas vadosas rupniecibas nozares (Anglija si stadija aptver 18.gs beigas, ASV 19.gs vidu, Vacija – 19.gs otro pusi, Krievija – 19.gs. beigas un 20.gs pirmas desmitgades, Kina, Indija – 20.gs. vidu). 4) Brieduma stadija – butiski palielinas nacionalais ienakums, strauji attistas jaunas rupniecibas nozares (Anglija ap 1850. gadu, ASV – ap 1900.gadu, Francija, Vacija – ap 1910.gadu, Japana ap 1940.gadu, PSRS – ap 1950. gadu). 5) Augsta masu paterina laikmets, kura raksturigaka iezime – ilgstosas lietosanas precu (automobilu, ledusskapju, televizoru u.c.) masveida paterins. Pirmas so stadiju sasniedz ASV, nedaudz velak – Rietumeiropas valstis un Japana. Ar treso stadiju sakas industriala sabiedriba. Tas pedeja posma privatipasums parstaj but galvenais varas un ekonomiskas attistibas stimuls un socialas strukturas (socialas noslanosanas) noteicejs. Konflikti starp sabiedribas slaniem vairs nav tik asi un risinas kopeja konsensa (visparejas vienpratibas) ietvaros. Ta ka ekonomika ir orienteta uz cenu pazeminasanu, nevis celsanu, tad merkantila (veikalnieciska) etika un orientacija uz tirgu ka brivibas instrumentu klust par anahronismu [50]. Dzons Kenets Gelbreits (prezidentu Dz. Kenedija un L.Dzonsona padomnieks) raksta par „jauno industrialo sabiedribu”. To, vinaprat, raksturo sekojosas pazimes: • lielas korporacijas aptver ne tikai razosanu, bet ari tirdzniecibu, masu komunikacijas lidzeklus, izklaides industriju utt.; • lielo korporaciju veidosanas palidz parvaret individualo interesu sauribu, dodot prieksroku grupu interesem; • mazinas konkurence, korporacijas atsakas no maksimalas pelnas cilveku laba; • mainas sabiedribas sociala struktura un varas mehanisms. Vara vairs nepieder atseviskiem individiem, bet grupam, kuras parvalda informaciju, izstrada un pienem lemumus (augstas klases inzenieri, planotaji, eksperti, kas strada ka vienota grupa); • vara no tehnokratiem (tehnostrukturas) pariet zinatnieku un pedagogu rokas, jo valdisanai nepieciesamas specialas zinasanas. Veicinot zinatnes un zinasanu attistibu, tehnostruktura vienlaicigi klust no tam atkariga; • korporacijas un valsts klust sabiedrotas – tas sadarbojas, viena otrai palidz, lai sasniegtu augstus ekonomiskos raditajus; • tirgus ekonomika palielinas planosanas loma un lidz ar to valsts nozime; • realizejas konvergence – izzud atskiribas starp dazadam valstim un veidojas jauna industriala sabiedriba globala meroga [46], [46]. Ka bus redzams nedaudz velak, tad vairakas Dz. Gelbraita minetas „jaunas industrialas sabiedribas” pazimes sakrit ar postindustrialas sabiedribas iezimem. Ka jau tika minets, industriala sabiedriba veidojas pateicoties straujai zinatniski tehnisko sasniegumu ieplusanai visas sabiedribas dzives jomas. O.Toflers sava gramata „Nakotnes soks” („Futureschock”) raksta par tris vilniem jeb revolucijam, kas atspogulo kardinalas izmainas sabiedribas dzive. Pirmais vilnis ir lauksaimnieciska revolucija, otrais – rupnieciska, bet tresais – gaidamais, tas, kas vel tikai tuvojas, ir informativa revolucija. Biezak gan literatura tiek rakstits nevis par vilniem, bet gan par rupnieciskajam revolucijam, ar tam saprotot luzuma punktus ne tikai tautsaimniecibas, bet ari visas sabiedribas meroga. Pirmas rupnieciskas revolucijas laika manufakturas nomainija fabrikas un rupnicas, kuras izmantoja tvaika dzinejus, dazadus speka parneses mehanismus, masinas, utt. Taja laika sabiedribas dzive tika sagrautas tradicionalas kartu privilegijas, pasludinatas pilsonu tiesibas, tika likti pamati sabiedribas demokratizacijai. Zemes, kur pirma rupnieciska revolucija notika velak, liela nozime bija ieksdedzes dzineju, elektribas, gaisa transporta un citu tehnisko jaunievedumu ienaksanai sabiedribas dzive. Otra rupnieciska revolucija, kuru biezi sauc par modernizaciju, atskiras no pirmas ar to, ka ta norit jaunattistibas valstis, lidzas pastavot nobriedusiem sociali ekonomiskiem un kulturas paraugiem vecako un attistitako industrialo valstu persona. Saja modernizacija (revolucija) liela nozime ir ekonomiskai palidzibai, modernas tehnologijas nodosanai, attistito valstu investicijam utt. T. Parsonss vers uzmanibu uz „aizkavejusos modernizaciju”, kad atpalikusas valstis aizgust un parnem racionalizetus sociali ekonomiskos modelus no attistitam valstim bez pienacigam izmainam savas valsts socialajos institutos, strukturas, cilveku socialajas kvalitates. Rezultata var veidoties „iracionali industrializetas sabiedribas”, kuras patere nesamerigi daudz resursu, salidzinot ar so resursu socialo atdevi. Tresais vilnis jeb tresa revolucija ir saistita ar elektronikas, datortehnikas, informatikas un telekomunikaciju strauju ielausanos visas dzives jomas. Ar sim izmainam saistitas problemas un ta saucama postindustriala sabiedriba jau vairakus gadu desmitus ir zinatnisko diskusiju aktualitate [61]. Postindustriala sabiedriba. Ideju par sabiedribas attistibas treso – postindustrialo stadiju 1962. gada izteica Daniels Bells un detalizeti to izklastija sava darba „The Coming of Post-Industrial Society: A Venture in Social Forecasting” (1973). Pedejo 150 gadu laika sabiedribas attistibas centra ir rupniecibas uznemums. Industriala sabiedriba galvenas figuras ir uznemeji, biznesmeni, rupniecibas vaditaji. Nakosaja piecdesmitgade par sabiedribas galveno institutu klus universitates, un vadosa loma piederes dazadu nozaru zinatniekiem, augstas klases specialistiem – intelektualiem un inzeniertehniskajiem darbiniekiem. Postindustrialaja sabiedriba noteicosais bus nevis finansu, bet gan intelektualais kapitals. Universitates klus par cilvekresursu sadales centriem, jo tur gatavo zinatniekus un specialistus. D.Bells raksta par gaidamo meritokratiju, t.i., varu atbilstosi nopelniem, kurus noteiks zinasanas, spejas intelekts. D.Belss min 5 postindustrialas sabiedribas pazimes: • notiek pareja no precu razosanas uz pakalpojumu industriju. Lielaka dala stradajoso ir nodarbinati nevis ieguves un apstrades rupnieciba, bet apkalpes un zinatnes sfera, kas aptver tirdzniecibu, finanses, transportu, izklaidi un atputu, veselibas aizsardzibu, zinatniskos petijumus, jauno, ta saucamo, augsto tehnologiju izstradi un ieviesanu, valsts parvaldi utt.. • sabiedriba noteicoso stavokli ienem augstas klases profesionali un tehniskie specialisti; palielinas zinatnieku un inzenieru ipatsvars sabiedriba; • vadosa loma pieder teoretiskajam zinasanam; • attistas jauna „intelektuala tehnologija”, kurai sabiedribas dzive bus vel lielaka loma neka masintehnologijai. • progresejosa tehnologijas pasattistiba [5]. Dazadu sabiedribas modelu atskiribas D.Bells parada tabula: Kriteriji Sabiedribas modelis Pirmsindustriala (dabiga jeb tradicionala) Industriala (tehniska) Postindustriala (sociala) Resursi Zeme Masinas Zinasanas Galvenie socialie instituti Ferma, plantacija Privatas rupnicas un fabrikas Universitates, zinatniski- petnieciskie instituti Dominejosas figuras Zemes ipasnieki, militara elite Biznesmeni Zinatnieki, inzenieri, menedzeri Varas lidzekli Tiesa kontrole ar speka palidzibu Pastarpinata ietekme uz politiku Tehnopolitisko speku lidzsvars Skiriskais pamats Ipasums, militars speks Politisko organizaciju ipasums, tehniska kvalifikacija Tehniska kvalifikacija. politiska orientacija Iegusanas cels Mantosana, militari iekarojumi Mantosana, patronaza zinasanas Zinasanas, mobilizacija, kooptacija [5] 80-tajos gados D.Bells arvien lielaku veribu veltija informacijas lomas pieaugumam sabiedriba. Ja 18.gs. beigas – 19.gs. sakuma bija „tvaikmasinu revolucija”, 19.gs. beigas – 20.gs. sakuma – „elektribas revolucija”, 20.gs. vidu – „energetiska un elektroniska revolucija”, tad paslaik notiek „informacijas revolucija”. Datortehnika izplatas ne tikai razosana un militarajas strukturas, bet ari parvalde, apkalpes sfera un garigaja kultura. Dator- un telekomunikaciju tehnologiju sasniegumi izraisa butiskas izmainas socialaja sfera un cilveku psihologija. Sazarota informacijas tiklu sistema dod iespeju iegut katram cilvekam jebkura zemeslodes vieta visu vinam nepieciesamo informaciju. Dzons Naisbits, sekojot D.Bella paraugam, raksta par sekojosam postindustrialas sabiedribas iezimem: • ekonomika verojama seciga galveno sektoru nomaina. Domine apkalpes sfera un zinatne; • skiriskaja struktura un socialaja hierarhija aug un lielu socialu nozimi iegust apkalpojosa skira, kura seviski izcelas profesionalas un tehniskas grupas, kas nodarbinatas zinatne, izpetes un ieviesanas projektos, „humanitaro pakalpojumu” sfera, t.i., izglitiba, kultura, socialaja apgade, rekreacija; • „intelektualo tehnologiju”, kuras tiek izmantotas informacijas apstrade, nevis energijas un izejvielu ieguve, strauja attistiba; • sabiedribas dinamika centrala un galvena loma ir pasuzturosai tehnologiskai izaugsmei; • vertibu sistema un ikdiena visbiezak apspriezamo temu loka pirmaja vieta izvirzas zinasanas un to iegusana [60]. Par postindustrialo sabiedribu rakstijusi ari citi filozofi un sociologi, dodot tai dazadus nosaukumus: pakalpojumu sabiedriba (R.Darendorfs), postnabadzibas (H.Kans, A.Viners), zinasanu (P.Drukers), zinatniska (R.Kraibihs), postmoderna (A.Etzioni), postcivilizacijas (R.Bouldings) [60]. Amerikanu sociologs un valsts darbinieks Zbignevs Bzezinskis gramata „Starp diviem gadsimtiem: Amerikas loma tehnotronaja era” (1970) min 10 pazimes, kuras raksturo tehnotrono (postindustrialo) sabiedribu: • ekonomika rupnieciba atdod vietu pakalpojumiem. Automatika un kibernetika atbrivo cilveku no masinu apkalposanas. Galvenais jaunievedumu avots – teoretiskas zinasanas; • plasu iedzivotaju slanu dzive klust garlaiciga un bezmerkiga; • izglitiba un pasizglitiba ir nepieciesamas visa dzives garuma; • zinasanas, kompetence klust par varas instrumentiem – specialisti ienem privilegetu stavokli; • universitates klust par intelektualu triecienspeku, kas ielauzas sabiedribas dzives pasa centra; • domine pragmatiska pieeja problemam; palielinas interese par cilvecisko vertibu saglabasanu; samazinas ideologijas ka cilveku vienotajas loma; • par aktualu problemu klust plasu iedzivotaju slanu lidzdaliba lemumu pienemsana; sievietes tiecas pec pilnigas lidztiesibas; • televizija iesaista politiskaja dzive miljoniem cilveku, kas agrak bija pasivi; • ekonomiska vara depersonificejas; izveidojas ciesa sadarbiba starp valdibas organiem un privatstrukturam; • aug interese ne tikai par materialo labklajibu, bet ari par dzives kvalitati vispar [60]. 80-to gadu beigas un 90-to gadu sakuma postindustrialas sabiedribas modelis daleji zaudeja popularitati, jo sabiedribas uzmaniba pieversas globalizacijas problemam. Lokalo sabiedribu modeli. Viens no lokalo sabiedribu modelu veidiem rodas, ja sabiedribas grupe pec to attistibas limeniem, galveno uzmanibu pieversot ekonomiskai izaugsmei: • Pirma pasaule; • Otra pasaule; • Tresa pasaule. Pirma pasaule jeb Ziemeli aptver valstis, kuras ir augsti industrializetas. Tajas ir augsta urbanizetiba, labi izveidots komunikaciju tikls, augsts iekszemes kopprodukts uz vienu iedzivotaju (vairak neka 2000 $ gada), zema dzimstiba un mirstiba, liels kopejais energijas paterins un liels to stradajoso ipatsvars, kuri nodarbinati razosanas vai pakalpojumu industrija. Pirma pasaule aptver Kanadu, ASV, Rietumeiropu, Japanu, Australiju un Jaunzelandi. Otra pasaule – industrializetas agrakas komunisma valstis, kuras industrija bija attistita nevienmerigi – relativi augsts limenis tika sasniegts ieguves, metalurgijas, masinbuves, militaraja u.c. ta saucamajas „smagas rupniecibas” nozares, bet paterina prieksmetu un pakalpojumu razosana sis limenis bija zems. Si disproporcija noteica komunisma valstu militaro varenibu un iedzivotaju relativi zemo dzives un paterina limeni. Tresa pasaule jeb Dienvidi ir jaunattistibas valstis, kas mazak attistitas neka Pirma un Otra pasaule. Tresas pasaules valstis ir visnabadzigakas – kopprodukts uz vienu iedzivotaju ir neliels, bet videjie ienakumi – zemi. Parasti sajas valstis ir mazs videjais muza ilgums, augsta dzimstiba un mirstiba, vajas veselibas aprupes iespejas, liela atkariba no lauksaimniecibas un tadam precem, kuru cena un noiets ir svarstigi, vaja satiksme un sakari, zema rakstpratiba, augsts bezdarba limenis, liels valsts arejais parads. Jaunattistibas pasaule aptver lielako dalu Afrikas un vairakas Azijas un Dienvidamerikas zemes. ( Termins „Tresa pasaule” pirmo reizi oficiali tika lietots 1955.gada Bandungas /Indonezija/ konference, kur bija sapulcejusas 29 Azijas un Afrikas valstis. Saja konference Kina, pretstatot sevi „imperialistiskajiem rietumiem” un „marksisma revizionistiem PSRS”, sevi deklareja par „Tresas pasaules” valsti. 1961.gada Belgradas konference jau bija parstaveta G77 Treso valstu grupa. Tagad Tresa pasaule aptver apmeram 130 valstis.) Sabiedribas var iedalit modelos pec noteicosa ekonomikas veida: • tradicionala ekonomika; • briva tirgus ekonomika; • komandekonomika jeb planota ekonomika; • jaukta ekonomika. Tradicionala ekonomika ir saimniekosana, kas balstita uz naturalo saimniecibu, kur nelielas gimenes, gintis vai ciltis gandriz visu sev vajadzigo sarazo pasas. To raksturo sekojosas iezimes: • lidzas privatam ipasumam liela nozime ir kopienas ipasumam; • vaji attistita darba dalisana un specializacija; • nospiedoss lauksaimniecibas razosanas parsvars; • zems paterina limenis un produkcija galvenokart tiek razota savam paterinam; • ierobezoti, galvenokart vietejas nozimes tirgi. Tirdznieciba noris loti saura apjoma, biezi - bartera veida, nevis ar naudas starpniecibu; • nieciga zinatnes un tehnikas ietekme uz razosanu. Cilveki parasti baidas risket, tapec prieksroku dod tradicionalajiem razosanas veidiem un vairas no parmainam.; • ekstensiva razosanas attistiba [59], [60]. Briva tirgus ekonomika, kura galvenie razosanas, sadales un mainas lidzekli atrodas privatas (fizisko un juridisko personu) rokas un kalpo sacensibai par pelnu. Precu un pakalpojumu razosana noris konkurences apstaklos un ekonomisko darbibu koordinacija notiek ar tirgus un brivu cenu starpniecibu. Svariga ir „laissez faire” maksima – valstij un valdibai nevajag iejaukties ekonomiskajos procesos (planot, subsidet, kontrolet utt.), jo tas iejauksanas grauj tirgus mehanisma efektivitati. Gramata: „The Penguin Dictionary of Sociology”( London, 1988) minets, ka briva tirgus ekonomikas „tirai” formai raksturigas sekojosas pazimes: • razosanas lidzeklu privatipasums (t.i., kapitals) un kontrole par to; • ekonomiskas darbibas orientacija uz pelnas iegusanu; • tirgus ka sis darbibas regulatora pastavesana; • tas, ka kapitala ipasnieki piesavinas pelnu, kuru valsts apliek ar nodokliem; • brivu socialu subjektu – stradnieku darbs [59]. Dala ekonomistu norada, ka „tira” briva tirgus ekonomika ir raksturiga „mezoniga kapitalisma” periodam, kad notiek kapitala uzkrasana. Komandekonomika jeb planota ekonomika ir tautsaimniecibas modelis, kur resursus ar planosanas instituciju starpniecibu sadala valsts. Valsts institucijas izveido razosanas uznemumus un dod tiem rikojumus par noteiktas produkcijas razosanu, attiecigi iedalidamas izejmaterialus, energoresursus, darbaspeka limitus un citus razosanas lidzeklus, ka ari noradidamas, cik daudz ar siem resursiem jasarazo, kur so produkciju nogadat un par kadam cenam to pardot. Komandekonomiku ir raksturigas sadas iezimes: • valdosais un noteicosais ir valsts ipasums; • no augsas stingri reglamentetas uznemumu vertikalas un horizontalas saites; • centralizeti noteiktas, stingri fiksetas cenas; • centralizeti planota nozaru attistiba; • normeta izejvielu, energoresursu un produktu sadale; • valsts monopols areja tirdznieciba [12]. Komandekonomika savu efektivitati spej apliecinat ekstremalos apstaklos (piem., kara gadijuma), kad nepieciesama milzigu resursu merktieciga koncentracija un razosanas profilizacija, bet miera apstaklos ta nespej nodrosinat tik lielu augsmi ka tirgusekonomika vai jaukta ekonomika. Jaukta ekonomika ir tads ekonomikas modelis, kura kapitalismam raksturiga privata uznemejdarbiba apvienota ar lielaku vai mazaku valsts monopolu. Jauktaja ekonomika lidzas tirgus spekiem darbojas valsts, kas censas brivu uznemejdarbibu savienot ar tautsaimniecibas planosanu. Tas notiek, kontrolejot publiskos pakalpojumus, smago rupniecibu, subsidejot nozares, kas nevar piesaistit lielus kapitalieguldijumus no privatiem avotiem. Jaukto ekonomiku raksturo: • privata, kolektiva (kooperativa) un valsts ipasuma lidzaspastavesana; • „nepilniga” konkurence; • tirgus pasregulejosas darbibas savienotas ar valsts realizetu planosanu; • valsts iejauksanas tirgus attiecibas - valdibas un privata sektora ekonomiskas darbibas koordinesana, lai nodrosinatu ekonomisko stabilitati, noverstu krizes, inflaciju un bezdarbu; • valsts lidzdaliba ienakumu pardale, valsts un citadu fondu radisana socialai apdrosinasanai un nodrosinasanai. Daudzi musu valsts politiki aicina orienteties uz briva tirgus ekonomiku, kaut gan musdienu attistitajas valstis ir jaukta ekonomika. Ta veidojas, parvarot „mezoniga” kapitalisma stihiskumu, nestabilitati un anarhiju. Gandriz visa 20.gs. garuma attistito valstu valdibas centusas nodrosinat ekonomisko stabilitati, aizsargat vieteja kapitala un stradajoso intereses. So merku sasniegsanai valsts izmantoja savu ietekmi, perkot preces un pakalpojumus, ka ari ar valsts subsidiju un kapitalieguldijumu palidzibu. Attistito valstu lielakaja dala sabiedribas interesu aizsardziba izpaudas, ari veidojot un attistot valsts ipasumu rupnieciba, regulejot privatas investicijas kompaniju veidosanas gaita (piemeram, lidzdarbojoties uznemumu izpirksanas vai saplusanas procesos), bet dazreiz pat kontrolejot (nosakot) darba algas un cenu limeni. Daudzas zemes valsts aktivi iejaucas socialajas attiecibas, nosakot socialas apdrosinasanas un socialas nodrosinasanas formas utt. Ar ekonomiskas sistemas izveli saistiti iespejamie socialas stratifikacijas modeli. /Noslanosanas problemu izklasta seit izmantots sociologes R. Rungules publicetais materials gramata: „Cilveks un dzive sociologijas skatijuma”, R.,1996./ Sabiedriba dzivo dazada vecuma, divejada dzimuma un nevienada izglitiba limena cilveki. Vini atskiras ar saviem uzskatiem un dzivesveidu. Viniem ir dazadas un vairak vai mazak attistitas spejas un talanti. Vieni ir veiksmigaki, citi – mazak veiksmigi. Dazi cilveki saimnieko prasmigak, un vinu ienakumi ir lielaki. Tas pats sakams par varu un prestizu. Dazi savas rokas koncentrejusi lielaku varu neka citi. Sociala stratifikacija parada, ka sabiedriba sadalita vara, bagatiba un prestizs. Maldas tie, kas doma, ka bus kads austrumu vai rietumu gudrais, vai ari kads socials instituts, kas visu taisnigi sadalis un visi sanems pec nopelniem. Bagatibu, varu, prestizu nedala, to nopelna, iekaro, izcina (ar speku, pratu, centibu, nekaunibu, viltibu utt.), dazreiz ari laime. Sabiedriba, kas vel top un veidojas – sabiedriba, kura lidzsineja skiriska struktura nojaukta, bet jauna vel neskaidra, izpludusi ir gruti runat par nostabilizejusos stratifikaciju. R.Rungule, raksturojot situaciju Latvija, ironiski atzime, ka „nevar stratificeties putras katls, ko laiku pa laikam apmaisa kars vai varas maina” [52]. Ta ka Latvija noslanosanas turpinas, tad apskatisim dazus teoretiski iespejamos socialas stratifikacijas modelus: Cipari labaja mala ir hierarhijas limenu numuri; cipari pa kreisi – sabiedribas procentualais sadalijums pa limeniem. A 10 1 6 2 6 3 6 4 72 5 Neliela elite augsslani, maz cilveku vidusslanos un lielum liels tautas vairakums – apaksslani B 6 1 10 2 13 3 27 4 44 5 Piramida: loti neliela elite augsslani, daudz cilveku videjos slanos un visvairak – pasos zemakajos C 6 1 10 2 25 3 44 4 15 5 Piramida – tikai ar samera nelielu apaksslani D 6 1 27 2 44 3 27 4 7 5 Sabiedriba, kura lielaka dala cilveku atrodas videjos slanos E 15 1 44 2 25 3 10 4 6 5 Lielaka dala cilveku atrodas augstakajos slanos un tikai neliela dala – zemakajos slanos [52]. A un B modela sabiedribas var uzskatit par elitaram, jo to lielako dalu veido zemakas skiras, bet neliela elite loti stipri atskiras no sabiedribas vairakuma. C, D un E tipa sabiedribas, kuras iedzivotaju lielaka dala atrodas viduspozicijas, medz devet par egalitaram (no francu egalitaire – vienlidzigs). Egalitara sabiedriba nodrosinat demokratijas mehanismu funkcionesanu ir vieglak neka elitara [52]. Sabiedribu raksturo ne tikai stratifikativa struktura, bet ari cilveku iespejas parvietoties no viena hierarhijas limena uz citu, t.i., sociala mobilitate. Sociala mobilitate ir cilveku un socialo grupu parvietosanas pa stratifikacijas sistemu, socialekonomisko poziciju maina. Socialas mobilitates iespejas ir viena no svarigakajam pazimem, kas lauj atskirt slegtas un atvertas sabiedribas. Atvertas un slegtas sabiedribas veido ari ir atskirigus sabiedribas modelus. Atvertas sabiedribas ir demokratiskas. Tam raksturigs pluralisms ekonomika, politika, kultura, ka ari attistitas pilsoniskas sabiedribas un tiesiskas valsts strukturas. Atvertu sabiedribu cilvekiem ir racionali kritiska domasanas ievirze un viniem ir iespejas merktiecigi un apzinati vadit socialo attistibu, pakapeniski veidojot valsts institutus atbilstosi cilveku realajam vajadzibam. Slegtam sabiedribam ( par tadam tiek uzskatitas komunisma valstis) raksturigs funkcionesanas likumu nemainigums, totalitarisms, sabiedribas primats par individu, personiga bezatbildiba, idejisks dogmatisms un sociala demagogija. Tas ir „tribalas”, t.i., pec savas strukturas lidzigas pirmatnejai ciltij, – sabiedribas, kuras sevi pretstata visai parejai pasaulei. Ari sociala politika var but pamats dazadiem sabiedribas modeliem. F.Rajevska „Sociologijas skaidrojosa vardnica” raksta, ka „Sociala politika ir pasakumu kopums, kuram janodrosina cilveku eksistencei un dzimtas turpinasanai nepieciesamie socialekonomiskie apstakli jeb, citadi sakot, tads dzives limenis (uzturs, apgerbs, pajumte, izglitiba, mediciniska aprupe un socialie pakalpojumi), kads vajadzigs, lai iespejama normala dzivibas un veselibas uzturesana, ka ari bernu audzinasana” [54]. Politiskajam partijam parasti ir atskiriga sociala politika un musdienu pirmas pasaules valstis ta izpauzas dazados labklajibas valstu modelos. Ka atzime F. Rajevska, tad par klasisku medz uzskatit labklajibas valsts definiciju, ko devis Asa Brigs: „Labklajibas valsts ir tada valsts, kura , pardomati izmantojot organizetu varu (ar politikas un administresanas starpniecibu), tirgus speku spele ir ierobezota vismaz tris aspektos: 1) atseviskam personam un gimenem neatkarigi no ipasuma tirgusvertibas ir garantets minimalais ienakums; 2) neaizsargatibas pakape ir tiktal samazinata, ka atseviska persona vai gimene spej tikt gala ar zinamam socialam kolizijam (piemeram, slimibas, bezdarba vai vecuma raditam), kas citadi to varetu novest krizes situacija; 3) garantets, ka visi pilsoni neatkarigi no vinu statusa var ipasi noradita apjoma izmantot visaugstakajiem standartiem atbilstosus socialos pakalpojumus.” Rietumu autoru darbos ir sastopamas vairakas labklajibas valstu klasifikacijas. Vienu no tagad Rietumos visplasak lietotajam radijis Gosta Espings-Andersens, kurs iesaka nemt vera sekojosus kriterijus: 1) cik liela mera pakalpojumi un labumi ir bez maksas un vai tie ir atkarigi no ieprieksejam iemaksam un stradataju profesionala statusa vai ari pienakas ikvienam pilsonim; 2) kada loma nevienlidzibas radisana un pastavosas socialas noslanosanas uzturesana ir nodoklu sistemai un cik liela mera sistema ir orienteta uz nolidzinosu pieeju – uz precu un pakalpojumu pardalisanu; 3) cik liela mera pensiju sanemejs ir atkarigs no valsts sistemas, cik no darba deveja vai darbavietas pensijas un cik no tirgus sistemas. Uz so kriteriju pamata G. Espings-Andersens pirmas pasaules valstis iedala liberalajas labklajibas valstis, konservativajas labklajibas valstis un socialdemokratiskajas labklajibas valstis [48]. F. Rajevska tas raksturo sadi: • Liberala labklajibas valsti (jeb ierobezota labklajibas valsti) pabalstu sanemsanas noteikumi ir loti stingri un visi pabalsti vienlidz pieticigi. Tos sanem visai neliela iedzivotaju dala, kas ir zaudejusi darbu. Precizak te butu runat nevis par labklajibas valsti, bet gan par valsts labklajibu. Pie sis valstu grupas pieder ASV, Australija, Kanada. • Konservativa labklajibas valsti (jeb korporativa labklajibas valsti) valsts ir relativi lielaka apgadniece, bet pabalsti ir saistiti ar darbu, tie ir atkarigi no izdaritajam iemaksam un algas lieluma. Klasisks sa modela piemers ir Vacija. Ari citas Rietumeiropas valstis domine tada pieeja. • Socialdemokratiska labklajibas valsti (jeb Beveridza labklajibas valsti) visiem pilsoniem, kas sanem pabalstus, tie ir vienadi. Otra pasaules kara laika Lielbritanija sadu pieeju aizstaveja lords Beveridzs un to akcepteja britu parlaments. Dibinasanas laika si sistema bazejas uz pilnigas nodarbinatibas principu, kas ir sa modela logiska sastavdala. Pat tad, ja pabalsti nav seviski lieli, si sistema ir diezgan darga. Tapec, piemeram, pensijas visai biezi sastav no divam dalam – no obligata valsts maksata minimuma un firmu pensijam. So modeli piekopj Ziemelu valstis un Lielbritanija [48]. Teoretiskas izstradnes ir sastopami varas sadales modeli. Detalizeti varas jautajumi tiks apskatiti otraja macibu gada pasniegtajos politologijas un demokratijas lekciju kursos. Seit, visparigam ieskatam, tiek dota tabula, kura salidzinati tris varas sadalijuma modeli. Tabulu izstradajusi politologe I. Ostrovska: Modelis Skiriskais Elitarais Pluralais Galvenais varas avots Kontrole par razosanas resursiem Kontrole par galvenajam sabiedribas institucijam Dazadi politiskie Resursi - ari autoritate un veletaju atbalsts Galvenie varas subjekti Dominejosa skira Relativi vienota elite, ko veido korporacijas un valdibas lideri Ieveleti politiskie lideri,interesu grupas un to lideri Masu loma Dominejosa skira ekspluate masas un manipule ar tam Varas elite ekspluate masas un manipule ar tam Masas ar velesanu un interesu grupu starpniecibu kontrole eliti Valsts funkcijas Aizsargat dominejosas skiras intereses, reproducet skiru sistemu Aizsargat dominejosas elites intereses un institucijas But par skirejtiesnesi interesugrupam,veidot politisku konsensu [43] Seit lietderigi atzimet: skiru un elites modeli paredz, ka politikas sfera domine valdosas grupas, kas manipule ar sabiedribas locekliem, lai iegutu atbalstu savai politikai. Turpreti pluralistiskaja modeli vara ir izkliedeta visa sabiedriba, varas subjekti sava starpa sacensas un par savu ricibu tiem ir jaatskaitas masam. 3.3. Futurologija un sabiedribas nakotnes modelesana. Sabiedriba notiekoso izmainu, vestures procesa jegas un merku, sasniegto stavoklu izpratne ietver jautajumu par sabiedribas nakotni. Par to jau sen interesejusies sabiedribas petnieki. Seviski neiedzilinoties futurologijas vestures detalas, atzimesim, ka, sakot ar 19.gs. otro pusi, lielu popularitati guva tads literaturas zanrs ka zinatniska fantastika. Pienemot, ka zinatne un tehnika nakotne attistisies tapat ka lidz sim, literati ar izteles un fantazijas palidzibu meginaja uzburt nakotnes sabiedribas ainas. 19.gs. beigas un 20.gs. sakuma veidojas jauns, savdabigs zinatniskas publicistiskas zanrs – „pardomas par nakotni”. No zinatniskas fantastikas sis zanrs atskiras ar to, ka ieskatisanas nakotne notika ne tikdaudz ar makslas cik zinatnes lidzeklu palidzibu. Sim zanram parasti pieversas zinatnieki, bet dazreiz ari rakstnieki ar labu eksakto izglitibu, vai tie, kas loti labi parzinaja kadu zinatnes nozari un orientejas zinatnes problemas kopuma. Zinatnisko pardomu autori parasti mazak interesejas par nakotni kopuma, bet vairak par sev tuviem tehniska un sociala progresa aspektiem: energetikas, mineralo resursu, pilsetbuvniecibas, urbanizacijas, rupniecibas, lauksaimniecibas, transporta informacijas, komunikaciju, genu inzenierijas u.c. problemam. „Pardomu par nakotni” tradicija tika turpinata 20. un 30.-tajos gados. Saja laika paradas ari fundamentalas monografijas par zinatnes, tehnikas un ekonomikas attistibas perspektivam./Piemeram: A.Leiva „Nakotne” (1925), „Zinatne skatas uz prieksu” (1933), F.Dzibbsa „Parit” (1928), A.Birkenheda „Pasaule 2030.gada” (1930), u.c. Seviski liela interese par nakotni radas pec Otra pasaules kara. Plasi saka lietot vacu sociologa O.Flehtheima 1943. gada ieteikto jedzienu „futurologija” [ lat.futurum nakotne + gr. logija maciba - prieksstatu kopums par cilveces un Zemes nakotni] . 50.gados zinatnieki intensivi stradaja, lai pilnveidotu prognozesanas terminologiju un tehnologiju (A.Kans, O.Helmers, F.Polaks, B.de Zuvenels [20] u.c.). 50. un 60. gadu augosaja futurologiskas literaturas plusma liela dala darbu bija loti lidzigi 20. un 30. gadu „pardomu par nakotni” sacerejumiem ( D.Sona, H.Stilla, Z.Furastje darbi). Zinatnisko atklajumu un tehnisko jaunievedumu ietekme mainijas tikai zinatniski tehniskais fons, bet nakotnes attelojums parasti aprobezojas ar tehnisko sasniegumu ilustresanu un tehnologiskas attistibas tendencu ekstrapolesanu [lat.extra arpus, bez tam + (inter) polacija – vienas paradibas dalas noverosana ieguto secinajumu attiecinasana ari uz sas paradibas parejo dalu] nakotne, neskarot jaunas – neordinaras (neparastas) parmainas [71]. Ari ekonomikas attistibas prognozesana galvenokart tika izmantota ekstrapolacija. Turklat, liela veriba tika pieversta pozitivajam un stiprajam tendencem, mazak izvertejot negativas un vajas tendences. Veidojas visai optimistisks prieksstats par ekonomikas nakotni. Lai turpinatos ekonomiska izaugsme, vajag tikai atri reaget uz jaunatklajumiem un izgudrojumiem, sabalanset automatizaciju un nodarbinatibu, izmantot efektivu prognozesanu, izstradat pareizu ekonomisko strategiju, palielinat socialo aizsardzibu utt. Kritiski noskanoto futurologu prognozes par iespejamam grutibam neguva atsaucibu, jo 60-tajos gados ekonomika piedzivoja uzplaukumu. 50. un 60.-tajos gados tika izstradatas filozofiskas, ekonomiskas un sociologiskas koncepcijas, kuras veidoja 60. un 70.-to gadu futurologijas teoretiskos pamatus: V. Rostova „Ekonomiskas augsanas stadijas”(1960) [50], R.Arona „Industriala sabiedriba”(1967) [2]. Velak iznaca D.Bella „Pretim 2000.gadam”(1970), „Postindustrialas sabiedribas atnaksana” (1973) [5], A.Taurena „Postindustriala sabiedriba” (1974) [64]. Vairakus gadus futurologu uzmanibas loka bija Hudzonas instituta direktora H.Kana un vina lidzstradnieka A.Vinera gramata „2000.gads” (1969) [22]. Si darba izraisitas diskusijas verpas ap tehnologiskas revolucijas celoniem, par tas radito socialo procesu paatrinajuma dabu, izpausmem un sekam, par tehnologiskas revolucijas ietekmi uz vertibu sistemu, domasanu, uzvedibu utt. 70. gadu sakuma saka augt sabiedribas bazas par straujo dabasvides piesarnosanu. Veidojas „ekologiskais vilnis”, kas versas pret optimistiskajam tehnoapologetu un „industrialistu” nakotnes prognozem. Dabasvides degradacija tika saistita ar zinatniski tehniskas revolucijas (ZTR) izraisitajam kaitigajam tendencem: energijas, dabas resursu izskerdesanu, rupniecibas un transporta radito piesarnosanu, superurbanizaciju utt. Izversas kampana „tehnologijas novertesanai” (technological assesment), kuras gaita tika izvirzita prasiba radit jaunu zinatniski tehniska progresa koncepciju, kura paredzetu tehniska progresa zinatnisku vadisanu un ipasu veribu veltitu cilveka patiesajam vajadzibam. Sesdesmito gadu sakuma cilveka problematiku neomarksistiska gara saasinaja Herberts Markuze. Vina darbs „Viendimensijas cilveks” (One-Dimensional Man) [41] kluva plasi pazistams. Pec H.Markuzes domam, musdienu sabiedriba nav nevienas sferas, kura cilveks justos ka socialo procesu subjekts nevis objekts, jo vins pilniba ir paklauts anonimai varai, kura manipule ar individiem. Sis neierobezotas varas celonus H.Markuze redz tehnikas fetisizesana [fr.fetiche amulets; burviba – nekritiski cienit, dievinat]. Musdienas vairs nav neitralas tehnikas. Tagad sabiedriba ir kluvusi par tehnisku sabiedribu, kura funkcione, nevis pamatojoties uz socialam, bet gan uz tehniskam likumsakaribam. Tehniska civilizacija ir radijusi jauna tipa cilveku – viendimensijas cilveku. Viendimensijas apzina un viendimensijas uzvediba raksturo cilveka attieksmi pret sabiedribu ka viengabalainu organismu. Sadzives limeni cilveku apzina un uzvediba versta uz visdaudzveidigako merku sasniegsanu, bet dzilakos apaksslanos ta ir attieksme pret sabiedribu ka atsvesinatiem un dazadas launuma formas iegustosiem anonimiem spekiem. Sabiedriba, kura valda stingri organizeta kartiba, ir kluvusi universala, un ta aptver visus un visas dzives jomas. Cilveki neizbegami klust par manipulacijas objektu. Viendimensijas cilveks nevar ietekmet so sabiedribu, jo ir parak tai paklauts. Pec H.Markuzes domam, sada organizacija jalikvide un janoliedz vispirms apzina. Tehnologiska cilveka problemas atspogulotas ari H.Mallera darba „Frankensteina berni” un V.Ferkisa „Tehnologiskais cilveks” [15]. Atdzivojas ari snaudosas antiscientisma tendences – zinatne tika apvainota masveida iznicinasanas ierocu radisana, dabasvides piesarnosana, informativaja un demografiskaja „eksplozija” utt. Antiscientisma parstavji parmeta zinatniekiem, ka tie parvertusi zinatni par jaunu religiju un ipasu pielugsmes objektu lidzigu „svetajai govij”. Atskaneja pat aicinajumi radit tadu dzivesveidu, kura zinatne nebutu vajadziga ( Dz. Platts „Kas mums jadara?”). So dazado stravojumu spiediena rezultata mainijas futurologijas veidols. Parlieku optimistiskas prognozes bija sevi diskreditejusas un zaudejusas popularitati sabiedriba. Dala futurologu – optimisti, saglabajot pamatprincipus, pielagojas jaunajai konjekturai [ lat. coniectura – pienemums, minejums], pieklusinot savu optimismu un ieklaujot savas koncepcijas „ekologiskas krizes” un „tehnologijas novertesanas” motivus. Sis izmainas atspogulojas D. Bella darba „Postindustrialas sabiedribas atnaksana”, H.Kana un vina lidzstradnieku darbos: „Nakosie 200 gadi” [23], „Pasaules ekonomiska attistiba” [24] u.c. Pec D.Bella domam, datoru ienaksana ne tikai razosana, bet ari sadzive, apkalpojosa sfera, parvalde, gariga kultura izraisa informacijas revoluciju. Datoru un komunikacijas tehnologiju saplusanas rezultata notiks butiskas izmainas visas dzives jomas . Izzudis dalijums centros un periferijas, mainisies socialas attiecibas, attistisies servisa sabiedriba utt. , bet vislielakas parmainas bus cilveku apzina. H.Kans ar domubiedriem noradija, ka superindustriala ekonomika, jaunie tehnologiskie procesi var radit sekas, kuras mes sodien nemaz nevaram iedomaties. Superindustriala sabiedriba var izraisit ekologiskas un genetiskas katastrofas, pasaules meroga epidemijas, deformet apzinas un vertibu sistemas. H.Kans tomer ir optimists un doma, ka sabiedribas intelektualais potencials ir tik augsts, ka cilveki spes izstradat tadus pasakumu kompleksus, kas atrisinas sis pretrunas un sagaidamas problemas. Kritiski noskanoto futurologu vidu 70.-80. gados spilgta „zvaigzne” bija O.Toflers, kura darbi „Nakotnes soks” (1971) [61], „Ekospazma” (1975) [62], un „Tresais vilnis” (1980) [63] izraisija plasu rezonansi ne tikai futurologu vidu, bet visa sabiedriba. O.Tofflers raksta ne tikai par pasreizejas un nakotnes sabiedribas ekonomiskiem un zinatniskiem aspektiem, bet ari par to, ka cilveki so pasauli uztver, ka izprot notiekosas parmainas un ka tas iedarbojas uz viniem. Petidams cilveku darbibu, reakciju un uztveri dazadas dzives situacijas, O.Toflers secinaja, ka parmainas sabiedribas dzive vel vairak paatrinasies un tapec japalidz cilvekiem apzinaties draudosas briesmas un sagatavoties, piemeroties jaunajiem dzives apstakliem. Darbs „Nakotnes soks” bija adaptacijas teorijas sakums, kas palidzeja veidot nakotnes apzinas elementus. Lai izveidotu sadas apzinas iediglus, vispirms bija janoverte paslaik notiekosie procesi. Pec O.Toflera domam, musdienu sabiedriskas attistibas procesus raksturo cetras butiskas iezimes: 1) paatrinajums, 2) islaicigums, 3) jauninajums, 4) daudzveidiba. O.Toflers nonaca pie secinajuma: ja daudzveidiba savienojas ar islaicigumu un jauninajumu, tad sabiedriba virzas uz vesturisku adaptacijas krizi. Tiek radita cilvekiem svesa, kompliceta sociala vide, kas apdraud cilveku jau ar to vien, ka vins nespej atrast jaunus adaptacijas lidzeklus un nezin ka dzivot jaunajos apstaklos. Notiek adaptacijas mehanisma sabruksana- process, kuru Toflers nosauc par nakotnes soku [61]. Darba „Tresais vilnis” O.Toflers raksta par pareju un informacijas sabiedribu. Ta nak ka tresais modernizacijas vilnis ar elektroniku, datortehniku, kosmosa apgusanu, okeana dzilu izmantosanu, biotehnologiju. Tam raksturiga orientacija uz individualu pieeju, kvalitati, decentralizaciju. Jaunajos darbibas veidos noteicosa ir informacija un radosa pieeja. Fabrikas stradniekus, kuriem galvenais ir muskulu speks, speja ilgstosi veikt vienu un to pasu operaciju, nomaina stradajosie , kas ir neatkarigi, radosi, spejigi radit vienreizejas, kvalitativas lietas. Tapec vajadziga laba izglitiba un augsta mobilitate. Ta ka par galveno ipasuma formu klust informacija, tad mainas ari ipasuma attiecibas, jo informacija nevar piederet vienam cilvekam, bet to izmanto daudzi. Informacija ka ipasuma forma atskiras no citam ar to, ka ta ir neizsmelama – informacijas izmantosana rada jaunas zinasanas – jaunu informaciju. Tapec nakotnes sabiedriba izglitiba bus pati nozimigaka nozare [63]. Ipasa loma futurologijas attistiba pieder Romas klubam. Romas klubs izveidojas 60. gadu nogale ka starptautiska nekomerciala organizacija, kura apvieno zinatniekus, sabiedriskos darbiniekus, uznemejus no vairak ka 30 valstim. Kluba merkis – izvertet stavokli ekonomika, ekologija, demografija un citas jomas, ka ari noteikt nakotnes perspektivas. Romas kluba petijumu rezultati apkopoti zinojumu forma. Balstoties uz sistemteoriju, kluba dalibnieki megina radit pasaules planosanas principus, noskaidrot attistibas iespejamas alternativas un dot valdibam rekomendacijas problemu risinasanai. Petnieciba plasi tiek izmantota matematiska modelesana, globala pieeja un daudzfaktoru sistemanalize. Pirmajos zinojumos klubs meginaja dot visaptverosas prognozes. Pirmo zinojumu „Izaugsmes limiti” sastadija D.Medouzs. Nemot vera tadus faktorus ka: pasaules iedzivotaji, dabas resursi, kapitalieguldijumi, neatjaunojamo resursu izmantosana, vides piesarnojums un partikas precu razosana, ar datoru tika „izspeleti” iespejamie pasaules attistibas varianti. Secinajumi nebija iepriecinosi – musdienu civilizacijai pastav izaugsmes limiti, kurus nosaka pati daba un cilvekiem, ja vini grib izdzivot, ir jadoma par to robezu, aiz kuras sakas neparedzamas sekas. D.Medouzs piedava: regulet un stabilizet apdzivotibas limeni un kapitala izaugsmi, nodrosinat nepieciesamas lauksaimniecibas produkcijas razosanu, resursu paterinu un ekologiskas situacijas lidzsvarosanu. Otra zinojuma „Cilvece krustceles” secinajumi ari ir satraucosi – saglabajoties pasreizejam pasaules attistibas tendencem, neizbegami klus regionali konflikti, kuri notiek agrak, neka to paredzeja D.Medouzs. Zinojuma uzsverts, ka izdzivosanas strategija nav globala lidzsvara sasniegsana, bet pareja uz organisku (ierobezotu) izaugsmi, t.i., dazadu pasaules sistemas dalu diferencetu attistibu. Ar treso zinojumu: „Starptautiskas kartibas parskatisana”, kas veikts J.Tinbergera vadiba un veltits musdienu pasaules konfliktu un pretrunu noskaidrosanai, sakas paversiens kluba darbiba: atteiksanas no visaptverosam prognozem un pieversanas plasam globalo problemu spektram, ka ari tendence analizet sabiedribas attistibas perspektivas ne tikai pec kvantitativiem, bet ari kvalitativiem raditajiem. Par to liecina ceturtais zinojums „Aiz izskerdesanas laikmeta slieksna”, kas veltits dabas resursu krajumu izpetei; septitais zinojums – izglitibai; astotais un devitais atspogulo atskiribu starp bagatajam un nabadzigajam valstim; desmitais zinojums – sabiedrisko sistemu sociali politisko institutu analizei. Kops 80. gadu sakuma Romas klubs vel vairak sasaurina petijuma prieksmetu – pariet uz regionalu, pat atsevisku valstu pretrunu un to parvaresanas celu analizes, pie konkretu, sabiedribai nozimigu paradibu un to attistibas rezultatu izpetes. Piemeram, A.Kinga zinojums par mikroelektronikas ietekmi uz sabiedribas dzivi (1982), kluba projekts „Ferum Humanum” veltits jaunatnes problemam (1985), E.Borgezes izstradatais petijums par okeana resursu izmantosanas iespejam (1986) u.c. [46]. Kops devindesmito gadu sakuma Romas kluba darbiba vairs nepiesaista plasas sabiedribas uzmanibu. Musdienas ar futurologiskiem petijumiem nodarbojas daudzi instituti un organizacijas. To darbibu koordine Nakotnes petisanas vispasaules asociacija. 4. Latvijas attistibas perspektivas 4.1. Socialisma sistemas sabrukums. Aptuveni 50 gadus Latvija bija ieklauta PSRS totalitaras varas sistema. /Totalitarisms – politiskais rezims, kam raksturiga valsts varas tieksme visaptverosi (totali) noteikt un kontrolet pilsonu politisko, saimniecisko, garigo un gimenes dzivi, paklaut personibas individualo dzivi kopigam sabiedribas interesem. To raksturo valsts varas koncentresanas viena instituta, varas nesankcionetu politisko aktivitasu aizliegums, politisks terors, politiskas apzinas mistifikacija/. Sis fakts noteica ne tikai musu gaitu uz neatkaribu un izejpozicijas 90. gadu sakuma, bet ari tas problemas, ar kuram Latvija saskaras sodien. Jaievero ari tas, ka gadu no gada mes attalinamies no socialistiskas realitates, un jauniesiem, kas nak uz musu universitati, ir arvien niecigaka personiska pieredze par totalitaras varas realijam. Parasti totalitaro valsts varas sistemu saista ar padomju socialistisko sabiedribu, pasvitrojot, ka totalitara vara ir komunisma celtniecibas pamatnosacijums un prieksnoteikums. Tacu sis varas aizsakumiem ir daudz dzilakas saknes neka padomju sistemas 70 gadi. Saja sakariba interesi izraisa vairaku Krievijas sabiedribas petnieku izteikta doma, ka totalitara valsts varas sistema ir ciesi saistita ar Krievijas valstiskuma rasanos un evoluciju, ar Krievijas sabiedribas attistibu daudzu gadsimtu gaita. Centralizacijai, administresanai, spaidu institutiem bija liela loma jau Krievijas valsts veidosanas laika. No Ivana IV Barga un Petera I laikiem nak Krievijai raksturiga valsts varas visvareniba, visatlautiba, jebkadu moralu „bremzu” (ierobezojumu) trukums; absoluta nerekinasanas ar cilvekiem, vinu dzives vertibam; mezonigs nezeligums pret savu tautu. Visaugstak tika pacelts „valsts labums”, bet cilveks atzits tikai ka lidzeklis si merka sasniegsanai. Cauri gadsimtiem – lidz pat musdienam Krievija saglabajusies prakse uzskatit, ka valstij ir tiesibas un ta drikst: a) no augsas, b) ar varu, c) atbilstosi cara vai vadona prieksstatiem par labumu „aplaimot tautu” un spiest to klut laimigai. Janem vera vel viena Krievijas ipatniba – baznica bija valsts instituts, kas laika gaita tika ciesi iemontets valstiskaja regulacijas sistema (jau 1718.gada Krievija tika izveidots Valsts religijas departaments). Atskiriba no citam valstim, Krievija baznica nekad nepielava pat visniecigako brivdomibu ne religijas, ne valsts varas jautajumos. Valsts religija, valsts ideologija, viena – visiem obligata valstiska domasana kluva par Krievijas sabiedribas specifisku iezimi. Jebkadus meginajumus apsaubit so monopolstavokli vienlaicigi nosodija gan valsts, gan baznica, gan sabiedriska doma. Piesardzigums, aizdomigums, visu kartu un slanu konservativisms, parspileta bijiba pret pagatni, pret novecojusam tradicijam un parazam bija savijusies ar apbrinojamu tautas pazemibu, pacietibu un arkartigu pasivitati. Vertibu hierarhija vienmer bija versta no augsas uz leju – visaugstak (pirmaja vieta) tika izvirzitas valsts un tas institutu intereses; tad kartu un grupu intereses, bet atseviska individa, personibas cilveciskas intereses neviens nekad nenema vera un ar tam nerekinajas. Valsts un tas institutu vara praktiski bija visaptverosa, neviena neierobezota un nekontroleta. Tatad zinam pamats ir apgalvojumam, ka jau pirms bolsevistiska apversuma Krievija bija izveidojies stabils, Krievijas valstiskuma tradicijas saknots pamats centralizetai totalitarai valsts varai. Pec bolsevistiska apversuma 1917.gada administrativi komandejosa parvalde, totalitara valsts vara atdzima lidz ar „kara komunisma” ieviesanu, t.i., lidz ar bolseviku partijas lemumu pariet uz socialismu - tiesu produktu apmainu, atmetot precu-naudas attiecibas. Loti atri bolseviku partija un jaunas valsts strukturas – padomes - birokratizejas. Atdzima un uzplauka administrativa subordinacija, kancelejiskie sakari; piederibu kartai nomainija „partijas piederiba”, „cara tetinu” – „visas tautas tevs” utt. Trisdesmitajos gados jau pilniba bija iezimejusas padomju totalitaras valsts aprises. Padomju totalitaras valsts varas sistemu raksturo sadas iezimes: • ta ir „partijiska valsts” – vienas vienigas partijas vara visciesakaja veida saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partija (PSKP) piedereja varas monopols, ta bija pilniba parnemusi visas valsts strukturas, uzurpejusi visas valsts funkcijas – ta vadija un kontroleja visas sabiedriskas dzives jomas un visus pilsonus. PSKP nebija politiska, bet valstiska organizacija, ap kuru tika imiteta butaforiska parstavniecibas organu – padomju darbiba. Partija monopolizeja visus masu sazinas lidzeklus, visu poligrafisko bazi. Tas vadibai bija paklauta armija, drosibas un represivie organi. • Pastaveja uz valsts ipasuma balstita stingra saimnieciskas dzives centralizacija. Pilnigs komunistu partijas diktats ekonomika. Saimnieciskaja dzive noteicosie bija ideologiski un politiski apsverumi, nevis ekonomiska lietderiba. Tautsaimnieciba domineja arpusekonomiskas, uz ideologiskam direktivam balstitas, politiskas vadibas, planosanas un piespiesanas metodes. Tautas varda ar „tautas” ipasumu un tas darba rezultatiem izrikojas nomenklatura – partijas un valsts aparata funkcionari. Individu personiskas vajadzibas un intereses tika ignoretas – prioritate bija „valsts labumam” un „valsts interesem”, ar kuram faktiski tika masketas nomenklaturas savtigas intereses. • Visas sabiedribas dzives jomas, ieskaitot izglitibu, kulturu, zinatni un sportu bija paklautas politiskai vadibai un kontrolei. Valdija viena ideologija – marksisms-leninisms – vulgarizets un primitivizets marksisma padomju variants. Valsts iedzivotajiem bija publiski jademonstre sis ideologijas atzisana, apgustot (studejot) un propagandejot to. Atbilstosi partijas vadibas si (konkreta) briza ideologiskajiem orientieriem (kuri biezi mainijas), tika noteikti makslas un literaturas kriteriji, traktetas morales un tiesibu normas, dota karteja oficiala vestures interpretacija. • Raksturiga visu sabiedriskas dzives izpausmju ideologiska (biezi ari politiska) polarizacija. Marksisma-leninisma ideologijas „ass”, „mugurkauls” bija skiriskuma princips jeb skiriska pieeja. Ta balstijas uz macibu par skiru cinu, kura turpinas un pat saasinas socialisma apstaklos. Socialisma tas uzdevums bija ekspluatatoru skiru apspiesana; skiriski neapzinigo elementu (zemniecibas, inteligences) piespiedu paraudzinasana; jaunas morales un disciplinas jeb plasak – „jauna cilveka” veidosana; vecas vai kapitalistiskas iekartas palieku likvidesana cilveku apzina. Skiriska pieeja radija un uztureja polaru – „melni-baltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskas dzives paradibas tika klasificetas (dalitas) proletariskas – burzuaziskas, socialistiskas – kapitalistiskas, derigas – padomju cilvekam pienemamas un kaitigas jeb padomju cilvekam naidigas. Sabiedribai tika uzspiests stereotips (liela dala sabiedribas tas ari iesaknojas) ari cilvekus dalit pec socialas piederibas: savejos jeb musejos un svesos jeb ienaidniekos. No mazotnes meginaja ieaudzinat principu: „Kas nav ar mums – tas ir pret mums”. Aktivi tika propagandets naids, neiecietiba pret citadi domajosiem. Valsti tika kultivets aizdomigums, neuzticesanas, denunciacija un slepena zinu pienesana. Visaptverosie drosibas organi („ceka”) realizeja totalu izsekosanu, citadi domajoso iebaidisanu un vajasanu. To visu piesedza ar kolektivisma, partijas un tautas vienibas lozungiem. • Valsts attieksme pret saviem pilsoniem domineja neuzticiba un represijas. Par efektivu totalitaras varas stabilitates lidzekli tika atzita un kultiveta cilveku izspiegosana, metodiska iebiedesana (piem., ar burzuaziskas ideologijas provokacijam), vajasana un represijas, ieskaitot fizisku iznicinasanu. Par ideologisko un politisko represiju upuriem kluva ne tikai atseviskas personas, bet ari socialas grupas un pat veselas tautas, ,kuras tika deportetas no to etniskas un vesturiskas dzimtenes. (Koncentracijas nometnes jeb „lageri” nav fasistu izgudrojums, bet tos krietni agrak ieviesa bolseviki – Lenins un vina lidzgaitnieki). Bailes no valsts vardarbibas un represijam uztureja nemitiga iekseja un areja ienaidnieka tela reproducesana, ka ari nemitiga cina ar „pagatnes paliekam” un iespejamo burzuaziskas ideologijas ieplusanu padomju sistema. • Totalitara vara koncentrejas ta saucamas nomenklaturas rokas. Ka atzime sociologs P.Lakis, tad valsts parvaldes visas kaut cik nozimigas jomas aptvera nomenklaturas sistema. Nomenklatura ietilpa gan politiska elite, gan politizeta valsts parvaldes aparata augstakais, videjais un daleji pat zemakais slanis – ari arodbiedribu, komjaunatnes un vel dazu citu institutu vadosie funkcionari (darbinieki). Nomenklatura darbojas saskana ar birokratijas standartiem. Tiesa, funkcionesanas pamata bija nevis likumi, bet kompartijas raditas instrukcijas vai pat mutiski noradijumi. Nomenklatura rekrutejas no dazadu socialo slanu parstavjiem. Kaut ari tas darbinieku izvele pastaveja visai liela dazadiba, tomer var izdalit vairakas visparejas prasibas, kuras ieveroja kadru atlase. Ka norada P.Lakis [31], uz ieklausanu nomenklaturas sistema vareja pretendet funkcionars: * kuram bija politiska zina „tira” biografija; * kurs pilniba atzina valdoso ideologiju un kartibu; * kurs savas darbibas uzdevumus uztvera caur politizetiem sabiedribas izpratnes stereotipiem; * kurs sava darbiba vispirms ieveroja parvaldes formalos nosacijumus, zinamu profesionalas darbibas etiketi, jeb citadi sakot, kurs maceja neparkapt speles noteikumus konkreta ienemama amata funkciju izpilde, tikai demonstrejot sapratigu, nomenklaturas noteiktajam robezam atbilstosu, iniciativu; * kurs bija gatavs nodrosinat nomenklaturas politisko varu, turklat praktiski par jebkuru cenu, ipasi neizveloties lidzeklus; * kuram bija noteikta socialpsihologiska ievirze: konformisms, varaskare un velme iegut ipasu statusu attieciba pret parejo sabiedribu, tieksme pec privilegijam utt. Padomju nomenklaturas sistemas ietvaros notika ka horizontala, ta ari vertikala kadru rotacija. Horizontala kadru parvietosanas nomenklaturas ietvaros notika tad, „kad darbinieks nebija ticis gala ar saviem pienakumiem, pielavis ta sauktos „arkartejos notikumus”, kuri turklat kluvusi par apspriesanas objektu arpus noslegtas nomenklaturas sabiedribas, vai ari parkapis varas etiketes noteikumus. Rezultata sis funkcionars vairs nevareja atrasties zinama pozicija varas hierarhija. Tomer sie parkapumi nav bijusi tik smagi, it ipasi, ja tie neattiecas uz ideologisko kompartijas normu neieverosanu, lai so funkcionaru izslegtu no nomenklaturas sistemas. Ja sada gadijuma neizdevas atrast funkcionara statusam atbilstosu amatu, tad tika radita speciali sim cilvekam jauna pozicija varas piramida, nereti cita parvaldes apakssistema” [31]. Virziba pa karjeras kapnem (vertikala parvietosanas) liela mera bija atkariga no nomenklaturas ieksejas kartibas nosacijumu izpildes neka no panakumiem vai neveiksmem parvaldes lemumu izpilde attiecigaja sabiedribas dzives joma. Interesi ieklut nomenklatura un taisit karjeru „noteica ne tikai velme iegut politisko varu, bet ari zinamas socialas un materialas privilegijas. Padomju sistema eksisteja divi materialo vertibu sadales un pardales kanali – atklatais, visai sabiedribai pieejamais, un sleptais – nomenklaturas darbiniekiem pieejamais. Speciala slepta sadale ietvera lielakajai sabiedribas dalai gruti vai vispar nesasniedzamo materialo labumu un pakalpojumu pieskirsanu par salidzinosi simbolisku samaksu. Jo augstak nomenklaturas hierarhijas piramida atradas funkcionars, jo plasakas bija iespejas izmantot elitaras privilegijas. Turklat si sistema sekmeja nomenklaturas darbinieku atkaribu no piederibas parvaldes aparatam – privilegijas galvenokart bija iespejams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ienemts atbilstosais amats. Protams, zinamas privilegijas saglabajas ari pensijas gados. Tika izveidots visai noturigs profesionalas politiskas karjeras cels – no komjaunatnes uz kompartiju” [31]. • Varas piramida balstijas uz principu, kas aizguts no militaras jomas: vaditajam tika dota liela, pat neierobezota vara (seviski par paklautajiem) , bet vins pats bija stipri atkarigs (Stalina laika – pilnigi neaizsargats) no varas piramidas augstakiem slaniem. Absoluta vara kulta laika piedereja tikai vadonim – Stalinam. Valsts parvalde balstijas uz principiem: „Neapspriest!”, „Pavelets – izpildit!”. Nikitas Hruscova laika totalitaras varas sistema, pielagodamas jaunajiem apstakliem, nonaca pie atzinas, ka tai vajadzigs tikai butaforisks lideris. Realas varas neseju vajag padarit nerealu - paslept pasa valdisanas mehanisma. Totalitaras sistemas „vienu galvu” nomainot ar „daudzam galvam” (piem.,ar kompartijas Politbiroju), sistema, lidzigi pukim, klus neuzvarama – ta bus spejiga ataudzet jaunu „galvu” pazaudetas vieta. Rezultata 60. – 70. gados izveidojas ipatneja situacija – L.Breznevs, kas atradas totalitaras varas virsotne, vairs nebija absolutas varas subjekts, bet arvien vairak parvertas par objektu. Stalina laikam raksturigo uzticibu vienai personai – vadonim, nomainija uzticiba bezpersoniskam, neidentificejamam partijas un valsts aparatam – nomenklaturai. Nomenklatura sevi parverta par valsts pastavesanas galveno merki, bet savus merkus – par visas tautas merkiem, kancelejiski birokratiskos uzdevumus – par valstiskiem, bet valstiskos – par kancelejiski birokratiskiem uzdevumiem. • Pastaveja milzigas atskiribas starp valdoso ideologisko orientaciju un socialo realitati. Tika sludinata naciju vienlidziba un draudziba, internacionalisms, harmonisks „padomju tautas” veidosanas process. Realitate tas bija politiski virzits administrativs rusifikacijas process, kura veidojas sovjetizets krievu tautas variants. • Plasi propagandeta socialas vienlidzibas ideja kopa ar valsts nodrosinata izdzivosanas minimuma garantijam radija sabiedriba plasi izplatitu psihologisku paradibu, kuru var apzimet ka „bezatbildibu par savu likteni”. Savukart personigas iniciativas un atbildibas samazinasana bija virzita uz visparejas pieticibas un socialas nabadzibas ievirzes veidosanu individiem. • Masu politiskas uzvedibas pamata bija vajas un vienpusigas – tikai padomju ideologija saknotas - zinasanas par sabiedribu un tas dzives likumsakaribam. Sabiedriba valdija politiska atsvesinatiba, pasivitate, bailes no valsts vardarbibas un socialam nekartibam. Padomju cilveku vidu plasi izplatita bija autokratijas ka neizbegama launuma pienemsana, emocionala piekersanas politiskajam liderim, aktivs vai pasivs atbalsts vadona kultam. • Socialistiska totalitaras varas sistema atstaja dzilas pedas cilveku dveseles. Zinatnieki, kas peta bijusas socialisma valstis ieviesusi jedzienu „homo sovetikus”, lai apzimetu socialisma totalitaras varas raditu cilveka tipu, tam raksturigo mentalo sindromu un savdabigu, sim tipam raksturigu, adaptivo reakciju. So socialo tipu raksturo tadas ipasibas ka: tieksanas pec acumirkliga labuma, pasivitate, apatija, atbildibas novelsana uz citu pleciem, neveriga attieksme pret darbu, infantilisms – palidzibas un aizsardzibas gaidisana no valsts, „melna” skaudiba, savtiga atjautiba (nepartraukti tiek mekletas iespejas valsts un sabiedribas apkrapsanai, lai gutu sev labumu) [74]. Sabrukot totalitarajai sistemai, sis ipasibas nav izzudusas. Parnestas uz kapitalismu, tas rada brinumainas, sai sistemai neraksturigas attiecibas un uzvedibas recidivus. Gan musu, gan arzemju literatura var sastapt visai atskirigus skaidrojumus PSRS sabrukumam. Si procesa dzilako celonu meklejumos iezimejas divas polaras pozicijas. Vienu parstav komunisma idejas un socialisma sistemas aizstavji. Vinuprat socialisma sistemas sabrukumu izraisija nevis iekseji , bet gan areji celoni – kapitalistisko imperialistu un cionistu sazverestiba pret PSRS, ka ari Rietumu monopolu velme iegut sava riciba PSRS izejvielas - it seviski naftu un gazi. Pec komunisma apologetu domam, pati par sevi socialisma ekonomika bija laba un dzivotspejiga. Ta lava nodrosinat padomju valsts drosibu un militaro varenibu, ka ari nepartrauktu padomju cilveku dzives apstaklu uzlabosanos. Laba bija ari padomju politiska sistema, kas „plasam darbalauzu masam nodrosinaja patiesu demokratiju” un realu iespeju lidzdarboties sabiedribas dzive un parvalde. Otras pozicijas parstavji uzskata, ka PSRS sabrukuma celoni atrodami pasa padomju totalitara valsts varas sistema. Si sistema ar iesikstejuso nomenklaturu, milzigo birokratiju, centralizeto planosanu, administresanu utt. nebija spejiga pielagojot padomju sabiedribu musdienu apstakliem. Atpalikusi, neefektiva, izskerdiga komandekonomika zaudeja sacensiba ar augstak attistito rietumvalstu ekonomiskajam sistemam. Tuksie veikali atmaskoja ideologisko platisanos ar „panakumiem” Partikas programmas realizacija. Masu komunikaciju un informacijas tehnologiju attistiba pavera „dzelzs priekskaru” un deva iespejas padomju cilvekiem uzzinat kaut ko vairak par dzivi Rietumu attistitajas valstis, par tur pastavosajam cilveku brivibam un izaugsmes iespejam. Meklejot PSRS sabrukuma celonus, seviski interesantas ir to cilveku liecibas un domas, kuri pasi aktivi lidzdarbojusies PSRS sagrausana. Saja sakariba studentu interesi varetu saistit viena no 80. gadu „atmodas” lidera un Latvijas Tautas frontes dibinataja , tas Domes valdes priekssedetaja, sociologa, filozofa, prof. P.Laka gramata „Vara un sabiedriba. Varas maina Latvija astondesmito un devindesmito gadu mija”. Isi pakavesimies pie dazam prof. P.Laka izteiktajam atzinam. Padomju Savienibas dzivi liela mera noteica divu preteju tendencu – centralizacijas un decentralizacijas procesu – cina. [..] Supercentralizeta tautsaimnieciba nevareja nenonakt pretruna ar atsevisku regionu ekonomiskam interesem, kuras vienotaja Maskavas planosanas sistema tikai daleji tika ieverotas vai nereti pat atklati ignoretas. Ne mazak pretrunigs Padomju Savieniba bija ari etnisko attiecibu kopums. Nacionalas atskiribas vai nu vispar tika ignoretas, vai ari atzitas ierobezota veida psihologiski kulturala aspekta (piem., padomju literatura – socialistiska satura, nacionala forma), ka ari izpaudas „nacionalo kadru” politika dazadas valsts parvaldes un planveidigas tautsaimniecibas institucijas. [..] Ka tautsaimnieciskaja un etniskaja, ta ari citos aspektos politiski noteikta centralizacijas tendence domineja par decentralizacijas tendenci. Tomer si centralizacijas tendence, kuru balstija gan ideologija, gan tautsaimnieciskas strukturas, gan represiva aparata plasas iespejas, nespeja pilniba iznicinat decentralizacijas tendenci sabiedriba. Tas pamata galvenais bija ne tikdaudz ekonomisko interesu atskiribas un regionalas tautsaimniecibas ipatnibas, pat ne pamatiedzivotajiem raditas socialas problemas nesamerigas mehaniskas migracijas rezultata, bet gan realas, oficialajai ideologijai pretejas vertibas individa apzina – viskonsekventak izplatitas Baltijas valstu pamatiedzivotaju prieksstatos. So vertibu eksistenci noteica gan negativa attieksme pret vulgaro un populistisko padomju imperialistisko ideologiju, kura bija krasa pretstata ar socialo realitati (vispareja nabadziba),izspiegosanas un represivas darbibas dominante valsts parvalde u.c.), gan vesturiska pieredze – neatkarigas, nesalidzinami demokratiskakas, ekonomiski attistitas Latvijas brivvalsts pastavesana starp diviem pasaules kariem. Latvijai , tapat ka abam parejam Baltijas valstim, iegut realu valstisko neatkaribu bija iespejams tikai tad, kad centralizacijas un decentralizacijas tendences politiska aspekta Padomju Savieniba sasniegs islaicigu, trauslu dinamiska lidzsvara stavokli. Tads lidzsvars nevareja but ilgstoss, jo nemot vera visu ekonomisko, politisko un socialo apstaklu kopumu, maza varbutiba bija sagaidit jau tuvakaja PSRS (vai Krievijas imperijas) pilnigu sabrukumu, tomer savdabigs „pussabruksanas” stavoklis bija iespejams” [31]. P.Laka viedoklis par ekonomisku celonu lomu PSRS sabrukuma atskiras no daudzu ekonomistu uzskatiem saja jautajuma. Pec P.Laka domam, kaut ari Padomju Savieniba un Latvija notiekosie ekonomiskie procesi ietekmeja politikas jomu, tomer attieciba uz aplukojamo varas mainu tiem bija zinama mera tikai fona nozime. „Baltijas valstis galvena loma varas krizes izraisisana bija politisko attiecibu raksturam un politiskajai psihologijai. Krize, kura atradas planveidiga socialistiska tautsaimnieciba, vareja turpinaties vel diezgan ilgu laiku, neizraisot radikalas iekspolitiskas izmainas.[..] Padomju Savieniba astondesmito gadu beigas aizsakto politiska rezima liberalizacijas procesu vismaz sakotneji nevareja uzskatit par sabiedribas demokratizaciju, tomer nenoliedzami samazinajas autoritara rezima kontroles stingriba par politiskiem procesiem, pirmam kartam – politiska cenzura par masu informacijas lidzekliem. Lidz ar to paveras iespejas plasakam opozicionaram aktivitatem dazados imperijas regionos. Latvija lidztekus visparejai padomju ideologijas un totalitarisma kritikai izversas opozicionaras kulturvesturiskas un ekologiskas aktivitates – D.Ivana un A.Snipa rosinata „Daugavas kampana”, kuras merkis bija apturet padomju imperijas iespejas turpinat „vienota nedalama tautsaimnieciska kompleksa” izversumu Latvija, nerekinoties ar ekologiskiem un kulturvesturiskiem apstakliem. Si darbiba lidztekus citam aktivitatem kulturas sfera attistija nacionalas pasapzinas sabiedrisko dimensiju. Veidojot pretsparu Maskavas centralizetajai patvalai saimnieciskaja sfera un ideologija, tika aizsakts ari nozimigs posms demokratizacija – plasaku sabiedribas slanu iesaistisana sociali nozimigu lemumu sagatavosana un pienemsana.[..] Latvija, tapat ka abas parejas Baltijas valstis, jau kops 1987.gada izvirzijas nacionalas neatkaribas ideja. Sakotneji ta vairak bija saistita ar vesturiskas pieredzes apzinasanu (piem., stalinisma represijam pret Latvijas tautu) un centieniem atjaunot nacionalas simbolikas apriti masu apzina. Nacionalas neatkaribas ideja pasos pirmsakumos bija saistita ar demokratisku sabiedribas izpratni. Pirmkart, ta balstijas uz vienu no svarigakajiem demokratijas principiem – tautas pasnoteiksanas tiesibam. Otrkart, ta ietvera asu padomju varas izversto represiju kritiku cilvektiesibu, individa brivibas varda.[..] Neatkarigas Latvijas valsts atjaunosana bija absoluti nepienemama padomju imperijas politikai un ideologijai. Padomju imperija piekoptas politiskas logikas butiba bija vienkarsa – ja eksiste nedalama PSRS, tad pastav ari socialisms – kaut ari „humanizets ar cilvecisku seju”. Tadel neatkaribas ideja politiskaja kustiba vareja attistities un izversties krietni lenak un pakapeniskak, sakotneji tikai oficiali pielautajos „ekonomiskas patstavibas” un kulturautonomijas ietvaros.[..] Padomju imperijas reformu lideri labi saprata, ka savus merkus nespes sasniegt tikai ar „galma apversuma” palidzibu vai ari, pienemot kadus PSKP CK Plenumu lemumus. Rezima liberalizacijai bija nepieciesamas plasu sabiedribas slanu aktivitates, kuras raditu zinamu pretsparu galeji konservativajam militari rupnieciskajam kompleksam un kompartijas aparatam. Turklat ar so aktivitasu palidzibu bija iecerets noteikta mera izverst tautsaimnieciskas aktivitates (piem., kooperativu kustibu), lai mazinatu socialo spriedzi. Tomer sabiedriskajam aktivitatem bija noteiktas robezas – politiskie merki bija jasaskano ar valdosas elites interesem, saglabajot PSRS Konstitucija noteikto kompartijas vadoso lomu, valsts sociali ekonomiskas un politiskas iekartas pamatus.[..] Grutibas si kompartijas plana istenosana radas vairaku apstaklu del. Pirmkart, sociali politiskas vestures likumsakaribas izsaka to, ka arkartigi sarezgiti stingri reglamentet masu kustibas virzibu, it ipasi, ja tai ir pietiekami speciga integrejosa vertibu apzina, preteja valdosas elites interesu lokam. Sados gadijumos gandriz vienmer veidojas pretstata situacija starp veco un jauno politisko speku, un tas atrisinajums ir vismaz viena relativa uzvara. Otrkart, nomenklatura bija parak paspietiekama un nespeja adekvati novertet izveidojusos situaciju, lidz ar to padomju politiska elite istenoja savu darbibu atbilstosi rutinetam, jaunajos apstaklos neefektivam shemam. Turklat Latvija reals atbalsts sim merenajam reformu kursam bija minimals, jo visai atri notika politisko speku polarizacija, ta bija daudz krasaka, neka bija cerejusi valdosa politiska elite, turklat tai visai negaidits bija ari konfrontacijas pamats. Treskart, saka paverties „dzelzs priekskars” – Padomju Savieniba veidoja dialoga attiecibas ar brivo pasauli, un saja politiskaja tirgu Baltijas valstu okupacijas fakts bija samera labs arguments Rietumu rokas. Turklat saja konteksta vairs nevareja pilniba ignoret Rietumu parmetumus par nemitigajiem cilvektiesibu parkapumiem padomju imperija. Par iespejam ierobezot militaro sacensibu, kuru nespeja izturet padomju komandekonomika, par iespejam saglabat zinamu starptautisko lidzsvaru un par principa neatmaksajamiem Rietumu kreditiem ari bija jamaksa ar zinamu piekapsanos radikalakam reformam.[..] Minetie apstakli bija pietiekami labveligi, lai varetu rasties plasa opozicija. Tiesa, neskatoties uz visiem aksiologiskiem un emocionaliem apsverumiem, sai opozicijai bija jaizvelas pareiza, situacijai atbilstosa politiskas darbibas taktika, lai padomju elite ar bagatigu represivo metozu arsenalu to nesagrautu jau sakuma stadija. Tadel tika izvelets „soli pa solim” cels jeb pieaugoso prasibu virziba. Ka paradija vesturiska prakse, si taktika, izmantojot padomju politiskas sistemas iekseja pretruniguma radito islaicigo rezima atslabumu, attaisnojas, jo noveda pie izvirzita galamerka – neatkarigas valsts atjaunosanas, kurai ir potences veidoties par demokratisku, uz briva tirgus pamatiem organizetu sabiedribu” [31]. 4.2. Latvija parejas perioda un attistibas alternativas. Parejas periods ir tas laika posms, kuru postsocialisma valstis pavada cela no ieprieksejas sistemas uz jaunu – tirgus orientetu, demokratisku un tiesisku sabiedribu. Pirms iedzilinaties parejas perioda norises, jaatzime, ka Rietumu attistitaja pasaule nepastav visu atzits un visu pienemts demokratiskas institucijas un tirgus ekonomika balstitas sabiedribas etalons, pec kura butu jalidzinas visam valstim, tai skaita ari Latvijai. Katra valsts attistas savadak, atbilstosi tas pagatnei un konkretai vesturiskai situacijai. Tas pats attiecas uz parejas procesa esosajam valstim. Un tomer, skatot Latviju parejas perioda, ir svarigi konstatet to, kas saja procesa ir kopigs ar citam postsocialisma valstim un kadas ir musu specifiskas problemas. Visu postsocialisma valstu kopigas iezimes: • parejas valstis notiekosie procesi ir neordinari, jo pasaules vesture nav precedentu un gatavu recepsu, kada veida no komunistiska rezima sekmigi pariet uz demokratisku un briva tirgus sabiedribu. • Parejas valstis neiederas ne attistito valstu, ne tradicionalo jaunattistibas valstu kategorija. Parejas valstis stipri atskiras no tresas pasaules valstim ar to, ka visus peckara gadus tas ne tikai ar savu industriali urbanizeto sabiedribas arejo veidolu, bet ari pec svarigakajiem demografiskajiem raditajiem vairak lidzinajas Ziemeliem neka Dienvidiem. Cits aspekts: tagad, parveidojot so zemju neefektivas ekonomiskas sistemas, socialaja joma aktualakais ir nevis uzlabot sabiedribas loceklu veselibu un izglitibas limeni, bet gan nosargat to limeni, kas jau sasniegts. Daudzas jaunattistibas valstis veselibas un izglitibas problemas censas risinat, palielinot valsts lomu, bet parejas valstim ir japanak tiesi pretejais – jasamazina hipertrofeta valsts loma cilveku dzives regulesana [33]. • Visam parejas valstim raksturigs garaks vai isaks ekonomiskas krizes periods, kura laika strauji samazinas iekszemes kopprodukts un seviski rupnieciska razosana. (Iekszemes kopprodukta kritums Latvija bija ieverojami dramatiskaks neka citas postsocialisma valstis. 1995.g. Latvijas IKP sastadija tikai 54% no 1989.gada limena /salidzinajumam: Polija - 97%, Slovenija - 94%, Ungarija – 86%, Cehija - 85%, Bulgarija – 75%, Igaunija – 74% /) [7]. • Inflacija uz laiku tuvojas hiperinflacijai vai tiesam parversas hiperinflacija. • Notiek privatizacija un palielinas privata sektora loma. • Pieaug sociala nevienlidziba (nevienlidziba ienakumu sadale un ienakumu limeni, dzimumu nevienlidziba, etniska nevienlidziba, paaudzu iespeju nevienlidziba, regionalas atskiribas). • Dzives limenis seviski kritas tiem, kas atkarigi no valsts budzeta: pensionariem, invalidiem, bezdarbniekiem. • Kritas visparejais veselibas limenis. • Demokratijas pamatmehanisms – velets parlaments paradas driz, bet liberalas demokratiskas sistemas dieniska infrastruktura – efektiva un taisniga tiesu vara, pilsonu lidzdaliba partijas un nevalstiskas organizacijas veidojas lenak [33]. • Parejas sabiedribas vesturiskais laiks rit straujak neka stabilas sabiedribas. Neatliekami atbildigi lemumi japienem salidzinosi isos laika posmos, kad nav iespejams veikt plasas ekspertizes un ievadit sabiedriba ilgstosas diskusijas. Biezi tam trukst gan intelektualo, gan finansialo resursu. Tas neizbegami noved pie kludam valsts instituciju darbiba [53]. Parejas posma ipatnibas Latvija: Pec E.Semana domam, „Latvijas parejas specifiku nosaka apstaklis, ka saja pareja vienlaikus iezimejusas tris trajektorijas vai gultnes: 1) pareja no okupetas teritorijas statusa uz valstisko neatkaribu jeb deokupacijas gultne; 2) pareja no viena politiska rezima uz otru – optimala varianta uz liberalas demokratijas iedibinasanu; 3) pareja no „valsts socialisma” uz tirgus ekonomiku jeb t.s. „apgriezta revolucija” – virziba uz moderno tirgus saimniecibu. Sakotneji Latvijas dienaskartiba domineja neatkaribas jautajums. Tad, kad valstiska neatkariba formali tika atguta, dienaskartiba saka dominet politiska rezima un briva tirgus attistibas problemas” [53]. Valstiskas neatkaribas atgusana. P.Lakis vers uzmanibu uz to, ka politiskas varas maina Latvija notika dazu gadu garuma un ietvera tris posmus: • jauna nacionali demokratiska politiska speka veidosanas sakums un padomju varas krizes iestasanas; • divvaldibas posms – ta butibu galvenokart izteica legitimetas un realas politiskas varas dazadu pretstata izpausmju cina, turklat saja posma ir visasaka dazado politisko speku konfrontacija; • jaunas neatkarigas valsts varas faktiska tapsana un nostiprinasanas, tas starptautiska atzisana, sabiedrisko attiecibu liberalizacija, jauno ekonomisko un socialo strukturu veidosanas sakums [31]. Ka raksta P.Lakis , tad „jaunas politiskas varas veidosanas saturs Latvija bija nacionalas neatkaribas kustiba saistiba ar cinu par sabiedribas demokratizaciju; vienigais tuvakais merkis lidz ar to bija – izklusana no PSRS un neatkarigas Latvijas valsts atjaunosana. Sis kustibas virzibu liela mera noteica pasas Padomju Savienibas politiska butiba – imperialistisko pretenziju un komunistisko principu nesaraujama vieniba. Glabt latviesu tautu no iznicibas, faktiskas asimilacijas jaunaja „vesturiskaja kopibas forma ”padomju tauta” vareja, vienigi izcinot valstisko neatkaribu. Sads cels ari deva ceribas izklut no autoritara rezima, sakt veidot liberali demokratisko sabiedribu, jo sagaidit parskatama nakotne imperijas realu demokratizaciju bija bezcerigi [31]. 1985. gads. Padomju Savieniba sakas parbuves jeb „perestroikas” process, kas ievadija veca un degradeta rezima ierobezotu liberalizaciju „no augsas”. Toreizejais komunistiskas elites reformistiski noskanotais sparns M.Gorbacova vadiba uzsaka parmainu procesu, kurs tad ari deva impulsus (pasai talaika komunistiskajai elitei to vel neapzinoties) straujai rezima „atversanai” parmainam. Sakas butiskas parmainas ari Latvija. Isa notikumu hronika. 1988. gada 1.-2.junijs. Latvijas Rakstnieku savienibas valdes paplasinatais plenums ar arhitektu, dizaineru, zurnalistu, teatra darbinieku savienibu vaditaju un ekspertu piedalisanos. 1988. gada 6.oktobris. LPSR Augstaka Padome (AP) pienem lemumu par latviesu valodas statusu – ta klust par valsts valodu. 1988. gada 8.-9. oktobris.) Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinasanas kongress. LTF atbalsta grupas apvieno vairak neka 110000 dalibnieku. 1989. gada 12.marts. LTF manifestacija Daugavmala piedalas 200000 cilveku. 1989. gada 28.julijs. LPSR AP pienem deklaraciju par Latvijas valsts suverenitati. 1989. gada 23. augusts. „Baltijas cels” – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas tautas kustibu iedvesmota akcija – simtiem tukstosu cilveku sadosanas rokas – par neatkaribas atjaunosanu. 1989. gada 28. decembris. LPSR AP svitro LPSR Konstitucijas 6. pantu par „komunistiskas partijas vadoso lomu”. 1990. gada 15. februaris. LPSR AP pienem „Deklaraciju jautajuma par Latvijas Valstisko neatkaribu” un grozijumus LPSR Konstitucija, atzistot par oficialo valsts simboliku sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gada apstiprinato gerboni un himnu „Dievs, sveti Latviju!”. 1990. gada 24. februaris. Notiek Latvijas Neatkarigas KP piekriteju konference, skaidri iezimejas skelsanas veca rezima elite. 1990. gada 18. marts. LPSR AP velesanas LTF gust parliecinosu uzvaru. 1990. gada 4.maijs. LPSR AP pienem „Deklaraciju par Latvijas Republikas neatkaribas atjaunosanu”. Tiek noteikts parejas periods Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunosanai lidz LR Saeimas velesanam. 1990. gada 7.maijs. Par LR Ministru Padomes priekssedetaju apstiprinats I.Godmanis. 1990. gada 15. maijs. Pirma toposas demokratijas parbaude – vecas varas piekriteji megina ienemt Augstakas Padomes eku. 1991. gada 13. janvaris. LTF izsludinataja Vislatvijas protesta manifestacija sakara ar iespejamo brunoto apversumu un Padomju armijas brunotajam akcijam Lietuva piedalas apmeram 500000 cilveku. 1991. gada 13.-27. janvaris. „Barikazu dienas”. Agrina demokratija iztur otro parbaudijumu – vecas varas piekriteju pirmo meginajumu sarikot apversumu. Pec LTF ierosinajuma Latvijas iedzivotaji apsarga Augstako Padomi, Ministru Padomi, TV centru Zakusala un citas ekas. LKP CK vadita „Latvijas sabiedribas glabsanas komiteja” 10000 cilveku mitina ASK stadiona pazino par visas likumdevejas un izpildvaras funkciju parnemsanu. 20.janvari OMON iebrukuma laika Latvijas Iekslietu ministrija tiek nogalinati vairaki cilveki. 1991. gada 3. marts. Vislatvijas aptauja par neatkarigu un demokratisku Latviju nobalso 73,8% no 87,5% Latvijas iedzivotaju, kas piedalijas aptauja. 1991. gada 19.-21. augusts. Valsts apversuma meginajums Padomju Savieniba. PSRS desanta karaspeka un OMON brunotas akcijas Latvija. Agrina demokratija iztur treso parbaudijumu – nesekmigu apversuma meginajumu. Sakas PSRS sabrukums. Parejas perioda iestajas paversiens: vecas varas piekriteji tiek nostumti politiskas speles periferija. 1991. gada 21. augusts. Augstaka Padome pienem Konstitucionalo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. 1991. gada 18. septembris. Latvija klust par ANO locekli. 1993. gada 5.-6. junijs. Notiek otras „dibinosas velesanas”- 5.Saeimas velesanas. Ar jaunieveletas Saeimas sanaksanu pilniba tiek atjaunota LR Satversmes darbiba un Latvijas valsts ka parlamentara republika. 1993. gada 7. julijs. LR Saeima par Valsts prezidentu ievel G.Ulmani. 1993. gada 20. julijs. Tiek izveidota politiski atbildiga „mazakuma” valdiba V.Birkava vadiba. 1995. gada augusts. Tiek izvests Krievijas karaspeks. (Ligums starp Krieviju un Latviju par karaspeka izvesanu parakstits 1994.g. 30.aprili) Deokupacijas jautajumu atrisinasana paver iespejas koncentret politiskos resursus demokratiska politiska rezima un tirgus ekonomikas attistibai [31]. Latvijai pretstata dazam citam Austrumeiropas valstim izdevas nevardarbigi likvidet komunistisko totalitaras varas rezimu, atgut valstisko neatkaribu un panakt Krievijas armijas izvesanu. Demokratijas iedibinasana un attistiba. Latvija valsts suverenitates atjaunosana nozimeja formalu pareju no totalitaras politiskas sistemas uz demokratisko. Latvijas atskiriba no Centraleiropas valstim bija ta, ka Latvija neatkarigas valsts instituti nepastaveja kops 1940.gada. Bija jaatjauno visu likumdevejas un izpildvaras institutu darbiba. Janem vera ari tas, ka devindesmito gadu sakuma bija nepieciesams saskanot divas visai atskirigas tiesiskas sistemas – Latvijas pirmas brivvalsts un padomju sistemu. Tikai 1993.gada junija pilna speka stajas Satversme, atjaunojas parlamentara vara. Gan pirms, gan pec tam politiki un politologi aizrautigi diskuteja vai nav nepieciesama jauna Satversme, vai ari vecaja jaizdara izmainas. Uz laiku tika panakta vienosanas par to, ka tiks atjaunota parlamentara republika jeb t.s. Pirma republika, ka Latvija bus nacionala valsts, ka nav vajadziga jauna Satversme un esoso cik vien iespejams jasaglaba nemainigu. Tomer turpmako gadu notikumi liecina, ka dazadi politiskie speki, dazadu motivu vaditi, arvien no jauna megina apstridet un koriget tos speles pamatprincipus, kas fikseti Satversme (piem., diskusijas par tautas veletu prezidentu, priekslikumi proporcionalas velesanu sistemas vieta noteikt jauktu velesanu sistemu, ieklaut Satversme cilvektiesibu pamatprincipus utt.). Uz so paradibu ir verts paskatitie plasak: „parejas laika politiskas speles noteikumi nav skaidri defineti, tos pastavigi korige un apstrid. Politiskie aktieri faktiski ne tikdaudz cinas par to, lai tulit piepilditu savas ( vai savu parstaveto) tiesas politiskas intereses, cik par to, lai panaktu sev izdevigu proceduralo noteikumu ansambli. Sis ansamblis nakotne nosacis uzvaretajus un zaudetajus, jo, piemeram, reglamentes, kadas metodes tiks lietotas uz politiskas skatuves un kadi aktieri drikstes uz tas darboties. Parejas laika Latvija plasaka nozime ta ir cina tados principialos jautajumos ka pilsoniba, velesanu norise, izpildvaras, likumdosanas un tiesu instituciju savstarpejas attiecibas, vietejas (pasvaldibu) un centralas varas dalijums, valsts arpolitikas orientacija, nemaz jau nerunajot par privatizaciju, ipasumtiesibam un citiem ekonomisko attiecibu jautajumiem” [53]. Seit jaatzime viena butiska lieta – kaut gan pastav viedoklu un poziciju konfrontacija, Latvija „nav nedz pasludinata, nedz mazaka mera istenota atkapsanas no briva tirgus reformu iniciativam un soka terapijas metodem”, vienlaikus nodrosinot visai stabilu socialo un politisko situaciju valsti [7]. Svarigakie demokratijas nosacijumi atspogulojas katras valsts pamatlikuma. No Satversmes izriet, ka Latvija pastav parstavniecibas demokratija – pilsoni ievele parstavjus (deputatus) un pilnvaro vinus pienemt politiskus lemumus, izstradat likumus un istenot pasakumus sabiedribas laba. Parstavniecibas institucijas ir ne tikai parlaments (Saeima), bet ari teritorialas pasvaldibas likumdeveji – pilsetu, pagastu, rajonu padomes. Satversme atruna gadijumus, kad speka ir tiesa demokratija, t.i., kad visi pilsoni var personigi piedalities sabiedriski nozimigu lemumu pienemsana bez ieveletu parstavju vai ieceltu ierednu starpniecibas. Satversme paredz, ka tauta (pilsonu kopums) izmanto tieso demokratiju: • tiesi ievelot Saeimu; • pienemot vai atcelot likumus tautas nobalsosanas cela (ari izmainot Satversmi). Sada tautas nobalsosana /referendums/ notika sakara ar iestasanos Eiropas Savieniba; • iesniedzot Saeimai priekslikumus par likumu pienemsanu (piem., tautas nobalsosana par aizliegumu privatizet Latvenergo). Kaut ari Satversme atjaunoja parlamentaro varu, tomer jautajums par realo varu palika atklats. Satversme principa pielauj dazadus varas sadales modelus. Iepriekseja tema jau tika apskatiti skiriskais, elitarais un pluralais varas modeli (skat.:si lekciju konspekta 64.lpp.). Pec daudzu sociologu un politologu domam Latvija varas sadalijums izveidojas un tas sadale attistas atbilstosi elitarajam modelim [43]. Lidzas varas sadalei ari sociala stratifikacija raksturo sabiedribas izveleto attistibas celu. Atceresimies iespejamos socialas stratifikacijas variantus (skat.: si lekciju konspekta 62.lpp.). Sociologes B.Zepas veiktie petijumi rada, ka musu sabiedribas sociala struktura visvairak atbilst A modelim, kura ir neliela elite, bet sabiedribas lielako dalu veido zemakie slani . B.Zepa norada, ka tada sociala struktura nav morali pienemama un ir sociali bistama: sabiedriba, kura vislielakais ir trucigais slanis, nav sociali drosa. Taja neizbegami plaukst noziedziba un arvien neatlaidigakas klust pret valdibas politiku verstas protesta akcijas. Arvien vairak cilveku vairs necer izklut no sabiedribas zemakajiem slaniem; vinu pilsoniska apzina kritas, un tas viniem liedz but sociali aktiviem sabiedribas locekliem [70]. Zinot sabiedribas socialo strukturu, vieglak saprast, kads saja sabiedriba ir speku samers un cik demokratiska ta ir. Jaatzime, ka A modela sabiedribas, demokratija ir vaji attistita. Tapec, lai musu valsti rastos stabils pamats demokratijas attistibai, musu sabiedriba ir javeido plass vidusslanis un jaattista pilsoniska sabiedriba. Tas pilnasinigai funkcionesanai nepieciesams izverst nevaldibas organizacijas, kuras lidzdarbotos valsts institutu kontrole, socialas palidzibas organizesana, ienakumu pardale, rekreacijas nodrosinasana, bernu aprupe utt. Ka atzime I.Ostrovska, tad sobrid skaidri iezimejusies so organizaciju distancetiba no valsts: organizaciju spejas novadit informaciju likumdevejvaras un izpildvaras strukturam, kontrolet un ietekmet lemumus un vienosanos, t.i., sadarbiba ar valsts institucijam, ir tuvas nullei [43]. Nevaldibas organizaciju mazattistibu un mazspeju ietekme daudzi faktori, piemeram, tas, ka materialas izdzivosanas problemas absolutam iedzivotaju vairakumam ir primaras, lidz ar to saprotama ir vinu nevelesanas pasorganizeties un iesaistities nevaldibas organizaciju aktivitates; nevaldibas organizaciju visaptverosa ekonomiska atkariba no valsts un tas birokratijas; vienotu merku, materialas bazes un izteiktu lideru trukums u.c. Virziba uz tirgus saimniecibu. Pec valstiskas neatkaribas atjaunosanas Latvijai teoretiski bija tris ekonomiskas attistibas alternativas: 1) Meginat „atdzivinat”, uzlabot planveida komandekonomiku, ieviesot taja dazus tirgus elementus, palielinot razosanas uznemumu patstavibu, izversot kooperativu kustibu utt. Saprotamu iemeslu del sis ekonomikas modelis Latvija tika noraidits. 2) Pariet uz briva tirgus ekonomiku - uz „tiru” kapitalismu ar taja vadoso principu „laissez fair”. Valdosa politiska elite izvelejas so variantu. To apliecina Latvijas valdibas atkartoti aizstaveta pozicija, ka ta uznemas atbildibu tikai par makroekonomisko reformu realizaciju. Sadai nostajai bija vairaki objektivi celoni: a) atjaunojot valstisko neatkaribu, bija jaatjauno pirmssocialisma ipasuma attiecibas – javeic padomju varas atnemto ipasumu denacionalizacija. b) Neefektivi – ar zaudejumiem stradajosajiem padomju laika uznemumiem bija jaatrod saimnieki (ipasnieki), kas ar savam investicijam un uz savu risku butu gatavi pielagot sos uznemumus tirgus apstakliem. Latvija sakas masveida privatizacija, kura 2003.gada vel nav beigusies. c) Tirgus bija japadara pilnigi brivs, lai atjaunotas valsts iedzivotajus nodrosinatu ar partikas un sadzives precem. 3) Valdosa elite vareja sekmet jauktas ekonomikas veidosanos Latvija. Tomer elite noraidija sadu iespeju, uzskatot, ka kapitala uzkrasanas laika jaukta ekonomika ir neefektiva, jo kave kapitala koncentresanos uznemigako un apsviedigako cilveku rokas. Svarigs bija ari secinajums, ka tikai briva tirgus ekonomika var dot izskirigu triecienu padomju komandekonomikai un ar to saistitajam socialajam iluzijam. Latvijas ekonomistu un politiku vidu laiku pa laikam atjaunojas strids par to kads ekonomikas tips ir vispiemerotakais Latvijai un kads tips pie mums pastav paslaik. Vieni uzskata, ka pie mums ir „mezonigais” kapitalisms, kas Rietumu valstis pastaveja kapitala uzkrasanas laika. Citi apgalvo, ka Latvija, tapat ka citas postsocialisma valstis, pastav jaukta parejas tipa ekonomiska sistema. Sis sistemas ietvaros javeic grutas un nereti ari nepopularas darbibas – privatizacija, rupniecibas un lauksaimniecibas parstrukturesana, janodrosina bezdeficita budzets, efektiva nodoklu iekasesana, stingra monetara politika, eksporta un importa sabalansesana, arvalstu kreditu piesaistisana un to efektiva un likumiga izmantosana, banku sistemas nostabilizesana, valsts aparata reorganizacija, lidzsvarota regionu attistiba, jaunu darbavietu radisana, socialas nodrosinasanas sistemas reorganizacija, cina pret korupciju un, protams, iedzivotaju labklajibas limena celsana. Laika gaita klat naca ari citi uzdevumi, piemeram, saimnieciskas likumdosanas pieskanosana Eiropas Savienibas prasibam. Japatur prata, ka „reformas javeic apstaklos, kad, no vienas puses, varai nakas izjust lielu spiedienu no tam nelielajam, bet aktivajam grupam, kuras nesakartoto likumdosanu censas izmantot savu ekonomisko interesu realizacijai, bet, no otras puses, pastav visai ieverojama masu apatija, pesimisms un politiska atsvesinatiba, kas rada labveligus apstaklus varas launpratibam” [7]. Svarigs Latvijas ekonomiskas augsmes nosacijums ir videjas un mazas uznemejdarbibas izversana. Pec I.Ostrovskas domam, vairaku iemeslu del sis uznemejdarbibas attistiba noris loti leni. Pirmkart, ta vieta, lai galveno uzmanibu veltitu ekonomikas parstrukturesanai, valsts daudz energijas tere finansu un tirdzniecibas superelites veidosanai. Otrkart, valsts birokratija nevelas atteikties no kontroles par materialo resursu razosanu un sadali. Treskart, valsts nevar izkontrolet ieverojamu dalu no aprite esosa kapitala. Valsts nespej iekaset visus tai pienakosos nodoklus ne tikai nodoklu iekasesanas instituciju mazspejas del, bet ari tapec, ka tai jasastopas ar ieverojamu enu ekonomikas pretestibu. Ceturtkart, sabiedribai nav lidzeklu, lai privatizacijas procesa reali konkuretu ar varas turetajiem. Enu ekonomikas riciba esosie materialie resursi kalpo ka pamats „enu sabiedribas” eksistencei. Ar laiku valsts un „enu sabiedriba” integrejas un korumpejas, attistot plasu nelegalu valsts resursu privatizacijas procesu. Notikumu pasreizeja attistiba ir liela mera agrak „prihvatizeto” resursu legalizacija [44]. Gausa videjas un mazas uznemejdarbibas attistiba kave plasa vidusslana veidosanos, bet tas savukart bremze pilsoniskas sabiedribas attistibu. Loti butiskas izmainas ir notikusas socialas drosibas sfera. Sabrukot planveida ekonomikai, daudzi agrakie valsts uznemumi parstaja stradat. Loti butiski samazinajas sarazotais iekszemes kopprodukts un lidz ar to valsts ienemumi. Tas loti sapigi skara socialo nodrosinasanu un socialo palidzibu. Latvijas valstij bija jaizstrada sava sociala politika. Ilgu diskusiju un eksperimentu rezultata sada politika tika izstradata. 1996.-1997.gados Latvija pienemtie likumi par socialo nodokli, valsts pensijam, obligato socialo apdrosinasanu bezdarba gadijuma u.c., liecina, ka musu likumdeveji par socialas politikas pamatu izvelejusies konservativas (vai korporativas) labklajibas valsts modeli. 4.3.Latvijas attistibas novertejums un ieklausanas ES. Parejas valstu sekmes cela uz attistitu sabiedribu parsvara medz vertet pec ekonomiskiem raditajiem. Rietumu pasaules sociali filozofiskaja doma pedejas desmitgades nostiprinajies viedoklis, ka ekonomiska izaugsme nav un nedrikst but pasmerkis. Attistibas centra ir jabut cilveka dzives kvalitatei – gan tagad, gan ari nakotne. Pie tam svarigs ir ne tikdaudz atseviska individa dzives limenis konkreta laika bridi, cik sabiedribas dzives kvalitate kopuma un perspektivas skatijuma. Tautas attistibas koncepcija, kas sakotneji izklastita pirmaja UNDP pasaules parskata par tautas attistibu (1990), /UNDP- United Nations Development Programme – ANO Attistibas programma/. Parskata tiek apstridets lidz 80. gadu beigam plasi izplatitais viedoklis, ka cilveces labklajibas un „progresa” meraukla ir ekonomiskas attistibas limenis. Lai gan ekonomiska augsme ir nepieciesama, ar to vien nepietiek. Tautas attistibas koncepcija uzsver to, ka ir svarigi, lai ekonomiskas attistibas raditas bagatibas uzlabotu cilveka dzivi. Attiecigi, ienakumu pietiekamiba, lai cik ta butu svariga, ir tikai viens no labas dzives prieksnoteikumiem. Tadejadi, raksturojot attistibu, ta jaapluko ne tikai no ienakumu un bagatibu augsmes viedokla. Attistibas degpunkta ir jabut cilvekam ka noteiktas sabiedribas loceklim – sabiedribas, kas nodrosina ( vai nenodrosina) vina pilnvertigu dzivi [34]. Tautas attistibas jedziens ir vispusigs. UNDP tautas attistibu define ka cilveka speju paplasinasanos un attiecina uz visiem cilvekiem. Ir loti svarigi, lai cilvekam butu pieejamas pamatiespejas: dziviba un drosiba, tirs udens un veseliga partika, laba veseliba un tas aprupe, laba izglitiba, darbs un pieklajigs dzives limenis. Tikai tad, ja ir pieejamas sis pamatiespejas, cilvekiem paveras citas svarigas iespejas – veidot pilsonisko sabiedribu, piedalities politiskaja dzive, uzlabot savu valsti, rupeties par vidi, mazinat neuzticibu starp grupam, palidzet mazaizsargatajiem un izkopt savu individualitati [35]. Lai meritu un salidzinatu tautas attistibu dazadas valstis, UNDP ir izstradajusi tautas attistibas indeksu (TAI).Tas ietver tris pamatindikatorus: • pirktspejas paritates dolaros rekinatu gada iekszemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzivotaju (N); • paredzamo muza ilgumu (M); • iedzivotaju izglitibas limeni, ko rekina pec diviem parametriem – pieauguso lasitprasme un pamatskolenu, vidusskolenu un studentu ipatsvars attiecigajas vecumgrupas (I) [34]. Kops 1994.gada zinojuma sos indeksus jebkuram raditakajam X aprekina pec sadas formulas: Raditaja x faktiska vertiba minus raditaja x minimala vertiba Indekss= ------------------------------------------------------------------------- Raditaja x maksimala vertiba minus raditaja x minimala vertiba Piemers: 1994.gada pasaule minimalais videja muza ilgums bija 25 gadi, maksimalais – 85 gadi. Tatad Latvija muza ilguma indekss 1944. gada ir 66,4 – 25 ---------------- = 0,69 85 - 25 Diviem parejiem indeksiem aprekinasanas kartiba ir mazliet sarezgitaka. Izglitibas limena indeksa ietilpst divi raditaji: pieauguso lasitprasme (L) un koeficients, kurs atspogulo, cik procenti no katras vecumgrupas apmekle attieciga limena (pamatskolas, vidusskolas vai augstskolas limena) izglitibas iestadi (A). Sos raditajus tapat ka muza ilgumu parvers dalskaitli. Uzskatot, ka lasitprasme ir nozimigaks raditajs, tam izglitibas limena aprekina tiek dots lielaks svars: I = (2L + 1A) / 3 Savukart uz vienu iedzivotaju guto ienakumu indeksu (N) rekina, par pamatu izmantojot nacionalo kopproduktu, kas rekinats pec pirktspejas paritates. Veicot aprekinus, tiek iestradats pienemums, ka papildu ienakumi virs pasaules videja ienakuma uz vienu iedzivotaju (1992.g. $ 5120 – rekinats pec pirktspejas paritates) relativi maz ietekme kadas sabiedribas patieso labklajibas limeni, un ta rodas „svertais IKP uz 1 iedzivotaju”. Tad ienakumu indekss tiek rekinats tapat ka parejie, izmantojot maksimalo ($ 5448) un minimalo ($ 100) sverto ienakumu uz vienu iedzivotaju. Kopejo TAI aprekina, tris pamatindeksus I, M un N saskaitot kopa un summu dalot ar 3 [33]. Sie tris indikatori raksturo tautas attistibas svarigakas dimensijas: materialo labklajibu, veselibu, zinasanas. TAI var but robezas no 0 lidz 1. Par valstim ar zemu tautas attistibas limeni uzskata tas, kur TAI ir zemaks par 0,5; par valstim ar videju tautas attistibas limeni uzskata tas, kur TAI ir robezas no 0,5 lidz 0,799. Savukart valstis, kur TAI ir 0,8 un augstaks, kvalifice ka tautas attistibas zina vislabveligakas [35]. Pie valstim ar augstu attistibas indeksu lielakoties pieder valstis ar augstiem ienakumiem – ASV, Kanada, Japana, Jaunzelande, Australija, Eiropas Savienibas valstis, Norvegija u.c. industriali attistitas valstis. Tomer saikne starp ekonomisko augsmi un uzlabojumiem tautas dzive ir iespejama tikai tad, ja ekonomisko pieaugumu virza ta, lai tas sekmetu tautas attistibu, mazinatu nabadzibu un atstumtibu, saudzetu vidi un nodrosinatu ilgspeju. Lai gan Latvija verojama konsekventa makroekonomiska uzlabosanas, noturiga saikne starp ekonomiskajiem panakumiem un tautas lielakas dalas dzives kvalitates uzlabosanos vel nav panakta [35]. Pie valstim ar augstu attistibas indeksu lielakoties pieder valstis ar augstiem ienakumiem – ASV, Kanada, Japana, Jaunzelande, Australija, Eiropas Savienibas valstis, Norvegija u.c. industriali attistitas valstis. Tomer saikne starp ekonomisko augsmi un uzlabojumiem tautas dzive ir iespejama tikai tad, ja ekonomisko pieaugumu virza ta, lai tas sekmetu tautas attistibu, mazinatu nabadzibu un atstumtibu, saudzetu vidi un nodrosinatu ilgspeju. Lai gan Latvija verojama konsekventa makroekonomiska uzlabosanas, noturiga saikne starp ekonomiskajiem panakumiem un tautas lielakas dalas dzives kvalitates uzlabosanos vel nav panakta [35]. Latviju „uz leju velk” relativi zemais IKP uz vienu iedzivotaju (no ES kandidatvalstim tas ir zemaks tikai Bulgarija un Rumanija), bet „uz augsu cel”, galvenokart, relativi labakais izglitibas raditajs [35]. TAI pamatindeksu aprekinasanas metodika gadu gaita tiek mainita un pilnveidota. Notiek ari statistikas datu precizesana. Tapec dazadas publikacijas, kas veltitas tautas attistibai, paradas atskiriga informacija par, piemeram, Latvijas TAI vertibu un Latvijas vietu pasaule. Salidzinasanai tiek dotas divas tabulas: pirmaja tabula Igaunijas, Latvijas un Lietuvas TAI vertibas nemtas no: Latvija. Parskats par tautas attistibu 1998.- R., 1998. ; otraja tabula so valstu TAI vertibas nemtas no gadskartejiem ANO Human Development Report izdevumiem. 1.tabula TAI vertiba Igaunijai, Latvijai, Lietuvai Valsts 1993 1994 1995 1996 1997 1998 Igaunija 0,872 0,867 0,862 0,749 0,776 0,758 Latvija 0,868 0,865 0,857 0,820 0,711 0,704 Lietuva 0,881 0,868 0,769 0,719 0,762 0,750 2.tabula TAI vertiba Igaunijai, Latvijai, Lietuvai Valsts 1990 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 Igaunija nav datu 0,776 0,758 nav datu 0,773 0,801 0,812 0,826 Latvija 0,803 0,711 0,704 nav datu 0,744 0,771 0,791 0,800 Lietuva 0,814 0,762 0,750 nav datu 0,761 0,789 0,803 0,805 Lidzigas atskiribas paradas, uzradot Latvijas vietu pasaule. Tresaja tabula paradita Latvijas vieta pasaule, kada fikseta ikgadejos izdevumos: „Latvija. Parskats par tautas attistibu ...” un CSP gadagramatas Ceturtaja tabula paradita Latvijas vieta pasaule, izmantojot ANO ikgadejo izdevumu: „Human Development Report”. 3.tabula Latvijas vieta pasaule pec TAI 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 35 30 48 55 92 92 74 63 50 48 4.tabula Latvijas vieta pasaule pec TAI 1990 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 37 92 92 Nav datu 74 63 50 53 Tautas attistibas raksturosanai izmantojami ari citi UNDP izstradatie indeksi un raditaji (dzimumu iespeju raditajs, tautas nabadzibas indekss, Dzini indekss u.c.). Piemeram, Dzini indekss atspogulo materialas labklajibas polarizaciju – rada cik vienlidzigi valsti tiek sadalita ienakumu masa. Ja tas ir 0, tad ienakumu sadale pastav absoluta vienlidziba, bet ja tas ir 1, tad pilnigi preteji – pastav galeja nevienlidziba – visus ienakumus sanem viens vai dazi cilveki [35]. Dzini indekss 1997 1998 1999 2000 2001 Igaunija 0,34 0,35 0,35 0,36 0,37 Latvija 0,31 0,32 0,33 0,34 0,35 Lietuva 0,31 0,31 0,31 0,32 0,33 Dzini indeksa nepartraukta palielinasanas liecina, ka Latvija turpinas materialas labklajibas polarizacija – palielinas plaisa starp bagatajiem un nabagajiem. Dazado indeksu un raditaju merkis ir nevis pieskirt valstim rangus, bet rosinat uz diskusiju par attiecigai zemei butiski svarigajiem tautas attistibas uzdevumiem, kas pieskanoti so zemju kulturas savdabibai un nakotnes merkiem. Tautas attistiba ir radoss process, un Latvija lielaka veriba butu javelta tautas attistibas idejam (planiem, koncepcijam) un tiem musu stavoklu raksturojumiem, kas mus var tuvinat pasaules attistitakajam valstim, piemeram, iedzivotaju valodpratibai, datorprasmei, iespejam pieklut komunikacijam, internetam u.tml. Tikai kopsoli ar modernajam attistibas tendencem Latvijai var atgriezties Eiropas tautu saime [35]. Latvija daudzas nakotnes ceribas saista ar ieklausanos Eiropas Savieniba. Cels uz so pasaule lielako ekonomisko apvienibu nav bijis vienkarss. LATVIJAS gaita uz ES 1991.g. 27.augusts. Eiropas Kopiena atzina Latvijas neatkaribu. 1992.gada Latvijas valdiba sak parakstit dazadus tirdzniecibas ligumus ar EK. 1994.g. novembris. Latvijas Ministru kabinets atver Eiropas integracijas biroju. 1995.g. aprilis. LR Saeima pienem Latvijas Arpolitikas koncepciju ar prioritatem – integracija ES un NATO. 1995.g. 12.junijs. Latvijas valdiba paraksta Eiropas ligumu par Asociacijas izveidosanu starp ES un Latviju. 1995.g. 27.oktobris. Latvijas valdiba iesniedz pieteikumu par iestasanos Eiropas Savieniba. 1995.g. novembris. Saeima nodibina Eiropas lietu komisiju. Sakas ipasu komisiju un nodalu veidosana visas ministrijas. 1997.g. decembris. ES Padome Luksemburga pienem lemumu par 6 valstu uzaicinasanu uz iestasanas sarunam. Latvija nav so valstu vidu, jo tas gataviba tiek atzita par nepietiekosu. 1998.g. decembris. ES Padome atkal atzist, ka Latvijas progress ir nepietiekoss sarunu uzsaksanai. 1999.g. decembris. Helsinkos ES Padome uzaicina Latviju uz sarunam par iestasanos ES. 2000.g. februaris. Oficiali atklatas sarunas par iestasanos ES ar Latviju. 2002.g.13. decembris. Kopenhagena Latvija tiek uzaicinata iestaties Eiropas Savieniba. 2003.g. septembris. Notiek referendums pat iestasanos ES. Lai students patstavigi varetu novertet iespejas, kadas Latvijai paveras Eiropas Savieniba, un to, kada mera Latvija spes ietekmet sev butisku lemumu pienemsanu, ir kaut vai isuma jaiepazistas ar svarigakajam ES institucijam un to pilnvaram. Varas dalisana ES. Varas dalisana ES istenojas starp: Eiropas Komisiju ka izpildvaru; Eiropas Parlamentu ka ES pilsonu parstavniecibu ES limeni; Ministru Padomi ka visu ES valstu valdibu parstavniecibu ar lemej- un izpildvaras tiesibam. Visparinot lemumu pienemsanas proceduras ES , var teikt, ka lemumu projektus izstrada Eiropas Komisija, tad Eiropas Parlaments so jautajumu izskata, un visbeidzot Ministru Padome pienem galigo lemumu [13]. Eiropas Parlaments. Eiropas Parlaments ir Eiropas Savienibas dalibvalstu pilsonu veleta ES institucija, kuras galvena mitne ir Strasbura. Neviena no ES institucijam nevar pienemt likumus viena pati, tam ir janem vera ari citu instituciju viedokli. Eiropas Komisija iesniedz priekslikumus, par kuriem tiek diskutets Eiropas Parlamenta, pirms tiek pienemts galigais lemums Ministru Padome. Kops 1979. gada, Eiropas Parlamenta deputati tiek ieveleti tiesas, visparejas velesanas uz 5 gadiem. Velesanas visas ES dalibvalstis notiek vienlaicigi, tacu velesanu procedura nav vienada. Parasti dalibvalstis izmanto nacionalo velesanu sistemu. Parlamenta ir parstavetas gandriz 100 politiskas partijas, kas apvienojas frakcijas. Politiskas frakcijas ietver visu politisko ideologiju spektru. Parlaments pats ievel savu Eiropas Parlamenta Prezidentu. Parlaments sastav no Prezidenta, Generalsekretara, 14 viceprezidentiem , 17 komitejam un darba grupam. Parasti Parlamenta jaunais priekslikums nonak caur kadu no komitejam. Plenarsedes priekslikums tiek diskutets, un Parlaments balso par priekslikumu. Lai priekslikumu pienemtu, vairuma gadijumu tiek pieprasits absolutais balsu vairakums. Eiropas Parlamenta speja ietekmet lemumu ir atkariga no proceduras, kura tiek izmantota. ES ir sekojosas lemumu pienemsanas proceduras: • koplemumu pienemsanas procedura; • sadarbibas procedura; • piekrisanas procedura. Noteiktos gadijumos Parlaments var apturet vai, atseviskos, pat noraidit lemumu. Dazreiz Parlaments var darboties tikai ka padomdevejs. Lemumu pienemsanas proceduras, pec kura vadities ir noteikta ES pamatligumos. Saskana ar Nicas ligumu Eiropas Parlamenta bus 732 deputati. Parlamenta ieveleto deputatu skaits ir atkarigs no konkretas valsts iedzivotaju skaita [13]. ES Ministru Padome (MP). MP ir galvena un augstaka ES lemejinstitucija, bet tai nav likumdosanas iniciativas. MP sastav no ministriem, kas ir ES valstu valdibu parstavji. To, kuras nozares ministrs katru reizi parstav valsti MP, atkarigs no izskatama jautajuma. MP darbu organize Sekretariats un koordine Visparejo lietu padome, kura reizi menesi satiekas ES valstu arlietu ministri. MP pienem lemumus, kas skar kopejo tirgu, lauksaimniecibu, socialo sferu un darba tirgu utt. Tie ir parnacionali lemumi, kas ir tiesiski saistosi visam dalibvalstim. MP pastav dazadi lemumu pienemsanas mehanismi. Vienpratibas princips tiek izmantots, ja jautajums tiesi skar ES kopigo politiku ipasi svarigas jomas: nodoklos, razosanas politika, tirdznieciba utt.. Balsojuma ikvienai valstij ir veto tiesibas. Seit tiek pielietots „viena valsts – viena balss” princips. Ja nav skaidrs, vai konkretais jautajums prasa vienpratibas principu balsosana, tad talka nak Eiropas Justicijas tiesa, kas izlemj, kads balsosanas princips konkretaja gadijuma jalieto. Kvalificetais vairakums ka balsosanas principos tiek izmantots vairuma gadijumu, proti, kad lemums skar kopejo tirgu, konkurenci, lauksaimniecibu, zivsaimniecibu, pateretaju aizsardzibu, arvalstu investicijas, vides un ekonomiskas koordinacijas jautajumus. Kvalificeta vairakuma gadijuma katrai valstij ir noteikts balsu skaits. 2000.g. decembri. Nica ES Padome apstiprinaja jauno –Nicas ligumu, kura noteikts ari valstu balsu ipatsvars MP pec paplasinasanas. Lemumu pienemsanai bus nepieciesamas 255 no 345 balsim, turklat kvalificetam vairakumam ir japarstav vismaz 62% ES iedzivotaju. Saskana ar Nicas ligumu aptuveni 90% lemumu MP tagad tiks pienemti ar kvalificeta vairakuma balsojumu [13]. Eiropas Komisija (EK). Eiropas Komisija ir lielaka no ES institucijam. Tai vienigajai ir tiesibas ierosinat jaunus likumprojektus un citus normativos aktus. Komisijas uzdevumos vel ietilpst: • lidzdaliba un parrunas visos normativo aktu pienemsanas posmos; • Savienibas finansu administresana; • strukturalo fondu uzraudziba; • sekot lidzi ES likumu pareizai piemerosanai un reaget likumu parkapsanas gadijumos ; • vest sarunas ar citam valstim vai starptautiskam organizacijam ES varda; u.c. uzdevumi. Komisija sastav no locekliem - komisariem, no kuriem viens ir Prezidents. Sos komisarus nomine dalibvalstis uz pieciem gadiem. Komisiju apstiprina Eiropas Parlaments. Tas var atlaist Komisiju, izsakot tai neuzticibu. Komisari neparstav savas valstis, bet visas Savienibas kopigas intereses. Komisari nedrikst prasit vai sanemt jebkadas vadlinijas no savam valdibam vai citam nacionalam institucijam, un dalibvalstim savukart ir jarespekte Komisijas loceklu neatkariba. Katrs komisars ir atbildigs par vairakam jomam, ka ari par vienu vai vairakam no Komisijas „ministrijam”, ko sauc par Generaldirektoratiem. 2003.gada Komisija – 20 komisari, Prezidents Romano Prodi (Italija), un Komisijas dazados limenos nodarbinati ap 15500 darbinieku ka ieredni, sekretari un tulki. Atbilstosi Nicas (2000.g.) ligumam pec 2005.g. katra dalibvalsts vares nominet vienu komisaru. Tomer sada kartiba tiks piemerota tikai lidz bridim, kamer ES dalibvalstu skaits neparsniegs 27 [13]. Eiropas Justicijas tiesa ari pieskatama pie svarigakajam ES institucijam. Ta nodrosina tiesibu ieverosanu saskana ar Ligumu, interprete un piemero to. Tiesas sastava ir pa vienam tiesnesim no katras dalibvalsts un vel viens, ka ari 9 advokati. Tiesnesus, savstarpeji vienojoties, uz sesiem gadiem iecel ES valstis. Tiesa ir neatkariga institucija, ta atrodas Luksemburga. Tiesa parbauda, vai savienibas instituciju pienemtie likumi atbilst ES ligumiem. Tiesa, balstoties uz nacionalo tiesu lugumiem, izverte ES nolikumu likumibu. Tiesas spriedumi un likumu interpretacijas veicina Eiropas likumu kopuma veidosanos, kas tiek piemerots visas ES valstis. Eiropas Savienibas likumdosanas joma Tiesas lemumi atcel nacionalo tiesu lemumus. Latvijas konkretie ieguvumi un zaudejumi bus redzami tikai laika gaita. Tie bus atkarigi ne tikai no ta, cik efektivi musu ieredni un politiki spes aizstavet Latvijas intereses ES strukturas, bet ari no Latvijas iedzivotaju prasmes un neatlaidibas izmantot ES piedavatas iespejas. Tas ir situativas paradibas un tapec par tam tiks runats lekcijas auditorija [13]. Literatura 1. Aristotelis. Nikomaha etika.- R., 1985. 2. Aron.R. The industrial society.- N.Y. 1967. 3. Aron R. Introduction to the Philisophy of History.- London, 1961. 4. Beck U. What is globalisation.- Cambridge, 2000. 5. Bell D. The Coming of Post-industrial Society. Adventure in social forecasting.- N.Y., 1973. 6. Berlin I. The concept of sciencific history // Philosophical Analiysis and History. Ed. Dray.W.H.,- N. Y., 1966. 7. Broks J.,Ozolins U.,Ozolzile G., Tabuns A., Tisenkopfs T. Demokratijas stabilitate Latvija: prieksnoteikumi un izredzes // Sabiedribas parmainas Latvija.- R., 1988. 142.-173.lpp. 8. Brumanis A. Kristiga sabiedribas maciba.- R., 1994. 9. Bruzis M. Pasaules uzskats jeb cilveks daba, sabiedriba un muziba.- R., 2002. 10. Buceniece E. Saprats nav iluzija. Rietumu filozofija modernisma situacija.- R., 1999. 11. Buceniece E. Individualais likums, sabiedriba, nauda // Nauda. Dzivesstils. Identitate. Veltijums Georgam Zimmelam – dzives filozofam un sociologam. LU zinatniskie raksti, 629.sej.- R., 2000. 72.-79.lpp. 12. Cilveks un dzive sociologijas skatijuma.- R., 1996. 13. Eiropas integracijas biroja majas lapa: http:// www.eib.lv 14. Eliade M. Sakralais un Profanais.- R., 1996. 15. Ferkiss V.S. Tecnological man.- N.Y., 1969. 16. Fuko M. Patiesiba. Vara. Patiba.- R., 1995. 17. Gidenss E. Sabiedribas veidosanas.- R., 1999. 18. Giddens A. Modernity and Self-Identity: Self and Society in the Late Modern Age.- Cambridge, 1991. 19. Human Development Report 2001.- N.Y.-Oxford.,2001. 20. Jouvenel B.de. Yhe art of conjecture.- N.Y., 1967. 21. Kasirers E. Apcerejums par cilveku.- R., 1997. 22. Kahn.H., Wiener A. The year 2000: A framework for speculation.- London, 1969. 23. Kahn.H., Brown W., Mertel L. The next 200 years : A scenario for America and the world.- N.Y. 1976. 24. Kahn H., with Hudson institute. World economic development: 1979 and beyond.- Boulder (Col.), 1979. 25. Klive V.V. Ticibas celos: Religiju vesture.- R., 1996. 26. Kons I. „Es” atklasana.- R., 1982. 27. Kule M. Cels saprasanas labirintos.- R., 1989. 28. Kule M.,Kulis R. Filosofija.- R., 1996. 29. Lackey P.N. Invitation to Talcott Parson’s Theory.- Houston, 1987. 30. Lakis P. Cilveks un sociala utopija.- R., 1992. 31. Lakis P. Vara un sabiedriba. Varas maina Latvija astondesmito un devindesmito gadu mija.- R., 1997. 32. Latvija. Parskats par tautas attistibu 1995.- R., 1995. 33. Latvija. Parskats apr tautas attistibu 1996.- R., 1996. 34. Latvija. Parskats par tautas attistibu 1997.- R., 1997. 35. Latvija. Parskats par tautas attistibu 1998.- R., 1998. 36. Latvija. Parskats par tautas attistibu 1999.- R., 1999. 37. Latvija. Parskats par tautas attistibu 2000/2001.- R., 2001. 38. Likijs R., Levins R.. Sakotne.- R., 1983. 39. Lukrecijs Kars T. Par lietu dabu.- R., 1995. 40. Markss K. Par politiskas ekonomijas kritiku // Markss K., Engelss F. Darbu izlase, 1.- R., 1979. 41. Marcuse H. One-dimensional man.- Boston, 1964. 42. Mesers A. Tagadnes filozofija. Vacija.- R., 1936. 43. Ostrovska I. Varas sadale // Cilveks un dzive sociologijas skatijuma.- R., 1996. 74.-82.lpp. 44. Ostrovska I. Valsts un pilsoniska sabiedriba: savstarpejo attiecibu attistiba parejas perioda // Sabiedribas parmainas Latvija.- R., 1998. 71.-88.lpp. 45. Overend T. Social Idealisms and the Problem of Objectivity.- St.Lucia, 1983. 46. Ozolina Z. Pasaules globalas attistibas doktrinas: Metod. Izstradne.- R. 1991. 47. Polanyi M., Prosch H. Meaning.- Chicago, 1975. 48. Rajevska F. Sociala politika // Cilveks un dzive sociologijas sakatijuma.- R. 139.-155.lpp. 49. Robertson R.Mapping the global condition: globalisation as a central concept / Featherstone, Mike (ed) // Global culture: nationalism, globalisation and modernity.- London., 1996. pp.15.-30. 50. Rostov W.W. The Stages of Economic Growth: A Non-Comunist Manifesto.- Cambrige, 1960. 51. Rubenis A. Senas Griekijas dzive un kultura.- R., 1994. 52. Rungule R. Sociala stratifikacija //Cilveks un dzive sociologijas skatijuma.- R.,1996. 46.-55. lpp. 53. Semanis E. Pareja no totalitariem un autoritariem rezimiem uz demokratiskiem rezimiem // Ievads politika.- R.,1998. 132.-157.lpp. 54. Sociologijas skaidrojosa vardnica.- R., 1997. 55. Tautas attistiba.- R., 2002. 56. The Cambridge Dictionary of Philosophy. Ed.Audi R.- Cambridge, 1995. 57. The Concise Oxford Dictionary of Sociology. Ed. Marshall g.- Oxford, 1994. 58. The Oxford Dictionary of Philosophy. Ed. Blackburn S.- Oxford, 1994. 59. The Penguin Dictionary of Sociology. Ed. Abercrombie N., Hill S., Turner B.- London, 1988. 60. The Social Science Encyclopedia. Ed. Kuper A.- London, 1996. 61. Toffler A. Future Shock.- N.Y., 1971. 62. Toffler A. The eco-spasm.- N.Y., 1975. 63. Toffler A. The Third Wave.- London, 1981. 64. Touraine A. The Post-industrial Society.- London,1974. 65. Veinbergs J. Piramidu un zikuratu ena.- R., 1988. 66. Vipers R. Vestures lielas problemas.- R., 1990. 67. Vits Dz.E. Postmodernie laiki. Kristigs celvedis musdienu domas un kulturas izpete.- R., 1999. 68. Wallerstein I. Social development, or development of the world-system? / Albrow, Martin and Elizabeth King (eds) // Globalisation, Knowledge and Society.- London, 1990. pp.157.-172. 69. Winch P. The Idea of a Social Science and it’s Relation to Philosophy. – London. 1960. 70. Zepa B. Valsts statusa maina un pilsoniska apzina // Sabiedribas parmainas Latvija.- R.,1998. 89.-141.lpp. 71. Zvejnieks A. Ieskats futurologijas vesture // Cilveks. Izglitiba. Kultura. Sestais laidiens.- R.,1997. 28.-38.lpp. 72. Zvejnieks Tradicija, inovacija un tikumiba // Cilveks. Izglitiba. Kultura. Septitais laidiens.- R., 1998. 27.-33.lpp. 73. Ăđîěîâ Č., Ěŕöęĺâč÷ Ŕ., Ńĺěĺíîâ Â. Çŕďŕäíŕ˙ ňĺîđĺňč÷ĺńęŕ˙ ńîöčîëîăč˙.- Ńŕíęň-Ďĺňĺđáóđă, 1996. 74. Řŕöęčé ß. Óňîďč˙ č ňđŕäčöč˙.- Ěîńęâŕ, 1990. 75. Řňîěęŕ Ď. Ńîöčîëîăč˙ ńîöčŕëüíűő čçěĺíĺíčé.- Ěîńęâŕ, 1996.